Vēsturnieks, vēstures zinātņu doktors, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vēsturnieks, arī Vidzemes Augstskolas docents Tālis Vigo Pumpuriņš.
Kura ir Jūsu mīļākā vieta Valmierā? Kāpēc?
Esmu dzimis Valmierā, tāpēc man ir daudz mīļu vietu. Pirmās bērnības atmiņas saistās ar vienu no Valmieras daļām, ko sauc par Pārgauju. Tur es pavadīju pirmos savus dzīves gadus. Savukārt vienas no jaukākajām atmiņām man saistās ar Valmieras Valsts ģimnāziju. Tolaik to sauca par Valmieras 11 varoņu – komjauniešu vidusskolu. Mācoties citās iestādēs, es īpaši izjutu to, cik tās ir unificētas, tās atkal man lika atcerēties manu pirmo skolu - ģimnāziju. Lai gan sākotnēji ģimnāzija tika celta skolotāju semināriem 20. gadsimta sākumā, tai piemīt īpašs senatnīgums un romantiskums. Protams nedrīkst aizmirst netālu plūstošo Gauju, uz kuru es mēdzu lūkoties pa klases logu. Tagad tuvākā vieta, kur es labprāt pavadu laiku ir Vidzemes Augstskoals Cēsu iela 4 un turpat arī skultūra "Valmieras puikas".
Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?
Būtiskas atšķirības ir parādījušās jau sen. Tā ir viena no tām pilsētām, kas ir bijusi Hanzas pilsētu sastāvā. To cik Valmiera ir atšķirīga, manuprāt, ļoti labi ir izcēlis Pāvils Rozītis savā romānā “Valmieras puikas”. šī pilsēta ir nozīmīgs Vidzemes izglītības centrs - ar skolotāju semināriem un citām mācību iestādēm. Pamazām Valmiera arī veidojas par nozīmīgu kultūras centru, gan ar Valmieras Latviešu biedrību, gan ar teātri. Jāatzīst, ka Valmiera ir arī viena no latviskākajām pilsētām.
Kā Jūs nonācāt Vidzemes Augstskolā?
Es strādāju Valmieras muzejā, kad mans kolēģis, tagadējais ViA profesors Jānis Kalnačs piedāvāja pievienoties ViA pasniedzēju pulkam. Toreiz viņš vēlējas paplašināt Tūrisma virzienu augstskolā, zinādams ar ko es nodarbojos un kādas zināšas varu sniegt, viņš pieacināja mani dalīties ar zināšanām lekcijās. Un kopš piedāvājuma pieņemšanas ir pagājuši apmēram 10 gadi.
Kam Jūs savā darba ikdienā pievēršat vislielāko uzmanību?
Mana darba ikdiena ir ļoti atšķirīga, jo dažas dienas pavadu augstskolā, citas, muzejā. Bieži esmu arī komandējumos Rīgā – muzejos un arhīvos. Man vienmēr ir paticis, ja apkārtējie cilvēki ir ar līdzīgām interesēm, ja viņiem ir nepārtraukta vēlme uzzināt un atklāt ko jaunu un dalīties informācijā. Sekoju tam, lai es atrastos šādā sabiedrībā.
Vai jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās? Kāda tā ir?
Grūti teikt. Sarežģītas situācijas var notikt katru dienu un tās var pilnībā atšķirties viena no otras. Manuprāt, universālas metodes nav. Galvenais vienmēr atrast īstos vārdus, kas spēs atrisināt problēmas.
Kas Jūs iedvesmo un motivē?
Ja es domāju par zinātnisko darbību, tad lielākais stimuls ir atklāšanas un pētīšanas prieks. Viss, kas ir saistīts ar zinātni un tai tuvu stāvošām nozarēm rada manī prieku. Tas ir andarījums, kaut ko atrast, kaut ko tādu, kas līdz šim bija nezināms, neatklāts. Arhīvos un bibliotēkās atklājumi var būt ik uz stūra.
Kas Jums ir šā brīža lielākā aktualitāte?
Esmu iesaistīts vairākos muzeju izstāžu un publikāciju projektos, kas notiks Latvijas Valsts simgades ietvaris. Līdz ar to tam veltu īpaši daudz sava darba laika un arī brīvā laika.
Kāda ir Valmieras garša?
Ir grūti saprast, brīžiem jau dažādas tūrisma aktivitātes – izgaršo Valmieru - var novest līdz tēlainībai un no otras puses līdz konkrētiem ēdināšanas uzņēmumiem.
Bet es domāju, ja cilvēki iebrauc Valmierā, viņi jūt, ka Valmierai ir nākotne, jo te ir ļoti daudz jauniešu un dažādas aktivitātes visa vecuma cilvēkiem gan sportā, gan kultūras, gan izglītības jomā. Tas viss kopā veido tādu Valmierai īpatnēju buķeti. Man šķiet, ka Valmiera reģionā ir nopietns studentu centrs.
