Grigorijs Salnīts jeb, kā viņš sevi dēvē sociālajā platformā Facebook, Gregory Salnit, ir viens no šī gada Vidzemes Augstskolas (ViA) studiju programmas «Tūristu gids – ceļojumu un pasākumu organizators» absolventiem. Mēs nolēmām noskaidrot, ar ko Grigorijs atšķiras no pārējiem kursa biedriem un kāds bija viņa ViA stāsts.
Kā sākās tavs ceļš uz gida profesiju?
Aizraušanās ar to sākās jau bērnībā. Kad padsmitnieka gados es vēlējos noorganizēt braucienu uz Austriju, braukt neviens negribēja, jo tālu un dārgi. Mamma teica, ka mērķi ir par augstu, lai sāku ar gida stāstiem pagalmā. Un Krievijas bargajā ziemas salā es draugiem vadīju ekskursijas, staigājot vairākas stundas pa rajoniem. Mēģināju ieklausīties, saprast, grib vai negrib, bet patiesībā stāstu arī tad, ja negrib (smejas). Atbraucot uz Latviju, man nebija nekā, naudas arī nebija. Aizgāju mācīties gidu kursos, pabeidzu un ieliku sludinājumu ss.lv. Parastā dienā guļu savā dīvānā, neko negaidu, plānu nav, jo darba arī nav. Un atskan zvans: «Vai varat būt pēc 40 minūtēm Rīgas centrā – tīrs, brīvs, skaidrā? Mēs brauksim uz Turaidu!» Par Turaidu es zināju maz, bet iepatikās. Pēc tam divus gadus braukāju ar viesnīcu grupām. Es nekad to neuztvēru kā darbu – nāca nauda, un man tas patika. Sievasmāte ieminējās, ka kāds draugs, šoferis, meklē gidu. Iedeva man kontaktus, bet es nemaz nezvanīju. Vienkārši atnācu: te nu es esmu. Darba devējai bija tikai 5 minūtes, man neko nesolīja, izveda cauri birojam un iepazīstināja ar kolēģēm. Pēkšņi viena prasa, ko es daru 24.jūnijā. Es atbildēju, ka to pašu, ko 23. jūnijā – neko. «Tā! Tu man strādāsi uz kruīza kuģa!»
Tātad piedzimis esi Krievijā?
Jā, Maskavā, un nodzīvojis tur līdz 24 gadiem. Izdomāju, ka gribu atgriezties vēsturiskajā dzimtenē…
Ko tu domā ar vēsturisko dzimteni?
Mans tēvs gan ir dzimis Krievijā, taču latvietis, mamma krieviete. Visu mūžu dokumentos man bija rakstīta vieta, kur esmu dzimis, un abu vecāku tautības, jo tad tā bija pieņemts.
Cik ilgi kārtoji pilsonību?
Droši vien viss notiktu ātrāk, ja vien dokumenti Krievijā nebūtu tik piņķerīgi. Man bija jāraksta, ja nemaldos, 8 lapas ar drukātiem burtiem. Raksti, raksti un pēkšņi ieraksti rakstītiem… nē, neder, raksti no jauna. Tāpēc pārrakstīju trīs reizes. Brālim gan tā nepaveicās, viņš pārrakstīja astoņas. Procesu arī atviegloja tas, ka es gāju cauri repatriācijas projektam. Es atgriezos dzimtenē, bija jāapmeklē integrācijas, izglītošanas kursi. Galvenais, ka visi bija un ir ļoti laipni, reti kad ar mani atteicās runāt krieviski.
Un līdz 24 gadiem nezināji ne vārda latviski?
Protams, es gāju krievu skolā, zināju vēl citas valodas, bet noteikti starp tām nebija latviešu. Un tad, 2008. gada 4. aprīlī (nezinu, kāpēc man datums tā iespiedies galvā, laikam ar to es atzīmēju latvieša piedzimšanu sevī) neilgi pēc atbraukšanas devos pie privātskolotājas un sāku mācīties valodu.
Tas bija pats pirmais, ko izdarīji?
Nē, vēl pirms tam, 2008. gada janvārī, es iestājos dziedāt jauktajā korī «Austrums» Rīgas Latviešu biedrībā. Kopā ar viņiem piedalījos Dziesmu un deju svētkos.
Pa taisno no Krievijas uz Dziesmu svētkiem…
Manu draugu draugi zināja, ka man ir muzikālā izglītība, un piedāvāja dziedāt korī, teicu: jā! Tie bija pēdējie mēneši pirms Dziesmu svētkiem, un koris nopietni gatavojās. Mēģinājumi bija katru dienu pa četrām stundām, bet man likās, ka tas ir normāli, droši vien tā Latvijā notiek (smejas).
Vai bez dziedāšanas korī bija vēl kādas nodarbes?
Dziedāju korī, mācījos latviešu valodu un skatījos iespējas – pat nezinu, kādas (smejas). Mana privātskolotāja ir ļoti harizmātiska sieviete. No maija līdz jūnijam viņa mani mācīja, tad aizklapēja grāmatu ciet un teica: darīsim citādi! Mēs aizbraucām uz 10 dienu ilgu bērnu nometni Jūrmalā. Kad bērni gāja gulēt, mēs ar skolotāju Rūtu devāmies mežā. «Tu neiesi ārā no meža, kamēr latviski nenosauksi piecus kokus,» viņa teica.
Kā bija ar dziedāšanu korī?
Tā bija pilnīga iegrimšana valodas telpā. Korī bija vēl vācu meitene, abi valodu nepārzinājām, bet apkārtējie runāja tikai latviski, dziesmas tikai latviski un mācīties vajadzēja, gribi vai negribi. Dziesmu svētkus izturēju, bet uz sadziedāšanos nepaliku. Man pietika (smejas)!
Saprati, ko tu dziedi?
Protams, nē! Paņēmu mācību vārdnīcu un mēģināju tulkot «Gaismas pili». Tas bija ļoti grūti, neviens mājiens netika saprasts (smejas), bet apkārtējie dziedāja ar tādu lepnumu, ka arī es sāku tajā kaut ko saredzēt. Dāmas man pajautāja, vai es saprotu, par ko tiek dziedāts. Viņas lauzītā krievu valodā sāka man skaidrot vārdu nozīmi dziesmā, un tajā brīdī arī man tas iespiedās sirdī. Toreiz mēs palikām 2. vietā. Pēc tam latviešu draudzene sūtīja man īsziņu ar tekstu: «Apsveicu, jūs esat 2. vietā aiz «Kamēr». Un es: kā var apsveikt ar 2. vietu, ja mūs apsteidzis kaut kāds “Kamēr»? Un tagad, pēc daudziem gadiem es, protams, nokaunos.
Vai sievu satiki korī?
Jā, mēs abi dziedājām «Austrumā». Divus gadus es ar viņu nespēju runāt, mans vārdu krājums bija mazs. 2010. gadā es saņēmos un uzaicināju viņu uz randiņu (smejas). Tagad mums ir jau četri bērni. Jaunākais piedzima 2018. gada septembrī, kad bija jāsāk domāt par bakalaura darbu. Ne tikai domāt, bet arī rakstīt. Viņa uzreiz teica, ka nepalīdzēs: pietiks!
Viņas vārds ir Līga Jurjāne. Latviskāk vairs nav iespējams, un, protams, arī pašlaik ir brīži, kad grūti saprasties, jo mentalitātes atšķiras. Vēl tagad es nespēju tik tekoši un ātri runāt latviski, kur nu vēl saprast. Toreiz laikam tā bija mīlestības valoda, kas mūs izglāba (smejas).
Un kurā brīdī nolēmi, ka jāstudē?
Pēc studijām Krievijā es sev nozvērējos, ka vairs nekad nestudēšu, jo tas ir tikai laika patēriņš, neko labu tas nedos un nekur nenovedīs. Ja mācīties, tad tikai valodas. Ar šo nostāju es devos sevi akreditēt kā gidu, jo jau kopš 2009. gada piestrādāju šajā profesijā. Pēkšņi es nevienā kritērijā nevarēju ierāmēties, lai gan bija vairāk nekā piecu gadu pieredze, tāpēc komisija piekrita izsniegt akreditāciju ar nosacījumu, ka nākamreiz došos pie viņiem ar augstākās izglītības apliecinājuma dokumentu. Es saku: labi, bet kur es varu mācīties? Un man ieteica Valmieru. Kaut kāda vēl Valmiera! Kur tā atrodas? Domāju: labi, ja vajag, tad būs! Un 2015. gadā devos iesniegt dokumentus. Jau toreiz bija doma, ka gribam dzīvot laukos. Un kāpēc gan ne Valmieras tuvumā?
Bija viegli?
Man noteikti palīdzēja pieredze šajā jomā. Jau pirmajā studiju gadā mums bija lekcija pie profesora Jāņa Kalnača, kurš stāstīja par vēsturiskiem notikumiem un mākslu, un man šķita interesanti. Man vispār patika docētāji! Es jutu, ka kāds ir zinošāks par mani un varu smelties no viņiem. Tā bija dāvana, jo, neskatoties uz to, cik viņi bija dažādi, katrs ar savām interesēm un stilu, viņi spēja ieklausīties un saprast. Man ļoti slikti padevās rakstība. To varēja gan redzēt, gan just, bet tas viņus nemulsināja. Katrā ziņā viegli nebija, tāpēc, ka ir ģimene, vajag malku nopirkt, tad pēkšņi auto salūst, taču ir studiju darbi un literatūra, kas bija jāizlasa līdz...nu jau vakardienai.
Kā izdevās savienot visus pienākumus?
Es tagad nesaprotu, bet jājautā ģimenei, jo sieva ļoti palīdzēja. Pirmo gada projektu viņa izlasīju un salaboja. Darba vadītājam sūtīju melnrakstus, kas nebija laboti, saņēmu komentārus, ka saturs labs, bet valoda… Kad nosūtīju gala versiju, atzina, ka valoda laba. Es arī godīgi teicu, ka palīdzēja sieva. Otro gada projektu sieva izlaboja tikai līdz pusei un es jutos vainīgs, bet trešo gada darbu viņa pat neapskatījās.
Laikam briesmīgākās atmiņas ir par otro gada projektu, kuru aizstāvēju no Helsinkiem. Man bija jāvada tūristu grupa, es lūdzu, vai pusdienlaikā drīkstu viņus pamest, lai aizstāvētu darbu. Viesnīcas administrācija laipni iedalīja man telpu, tā gan bija bērnu istaba un visapkārt bija mantiņas (smejas), sazvanījos caur Skype un, kad bija pienācis laiks jautājumiem, tad interpretēju pēc tā, ko sapratu, un kaut kā atbildēju. Nācās gan daudz atvainoties docētājiem, jo ērti nejutos. Bet galvenais ir process, un tas man ļoti patika, tāpēc nebija svarīgi, vai saņemu 8 vai 7, vai citu atzīmi.
Kādas būs studiju spilgtākās atmiņas?
Tik grūti izvēlēties, jo visus šos gadus es arī pats augu. Es gan neesmu ņēmis visu, ko man deva, jo man nebija nevienas prakses, tā vietā bija darbs.
Atceros, kā ar Ivetu Druvu-Druvaskalni un kursu izbraucām dabā. Mums bija paredzēts eksāmens. Tas bija fantastisks 15 kilometru pārgājiens, apstājāmies atpūsties, lai atbildētu uz eksāmena jautājumiem, protams, ka visi atbildēja, bet tas stress pirms tam… (smejas). Tā sajūta, ka esi kopā ar cilvēku, kurš 18 reizes vairāk zina, un tu stāvi blakus, vari klausīties, runāt, diskutēt.
Kā veidojās kontakts ar kursabiedriem?
Sākām trīs puiši, bet paliku tikai es un meitenes. Attiecības bija ļoti labas. Viņas noteikti bija spēcīgākas tehnoloģiju jomā. Tāpēc, ka es nebiju tik spējīgs interneta vidē, es neizpildīju gala darbu pie rektora Gata Krūmiņa, kurš docēja mums ārkārtīgi interesantu kursu. Saņēmu atzīmi 6. Toreiz Krūmiņa kungs teica, ka viņam žēl likt vienam no talantīgākajiem studentiem zemu vērtējumu, bet es sapratu, ka noteikumi vienādi visiem, un saņēmu to, ko esmu pelnījis. Savu spēju robežās, protams, arī es meitenēm palīdzēju.
Vai arī pēc šīm studijām saki, ka vairs nekad?
Es – labprāt! Jo pēc četriem gadiem ir savs ritms, pie kura ir pierasts. Bija vienmēr kāds, kas pastumj uz priekšu, bet pēkšņi diploms jau ir iegūts un jāsāk uzturēt savs intelektuālais līmenis pašam. Bet vai man ir tiesības? Jo četrus gadus es spīdzināju savu ģimeni ar vārdiem, ka tētis studē.
Kāda ir Tava ikdiena tagad?
Šobrīd priecājos par tūrisma sezonu, darbs man ir. Man žēl, ka ar tām valodām, ko zinu šobrīd, nevaru pieskaitīt arī ķīniešu valodu, jo augstskolā mācījos un sasniedzu zināmu līmeni, bet bez praktizēšanās zināšanas zūd. Katru svētdienu saku, ka ar pirmdienu sākšu, bet tā arī tā pirmdiena nav pienākusi...
Šobrīd esmu pašnodarbināts gids, kuram zvana tūroperatori un piedāvā grupas. Visaktīvāk strādāju ar grupām no Francijas. Braukājam pa Baltijas valstīm. Man ir Napoleona plāni laikam, kad sezona būs beigusies. Ar tiem sapņiem es došos tālāk. Tagad, kad man ir augstskolas diploms, vajadzētu kaut ko mainīt – par gidu visu mūžu nestrādāšu.
