Kā nokļuvāt Vidzemes Augstskolā?
Es biju pabeigusi bakalaura studijas un strādāju Jūrmalā par IT studiju virziena direktori Sociālās integrācijas valsts aģentūrā, kas pamatā nodarbojas ar cilvēku ar īpašām vajadzībām profesionālo rehabilitāciju. Bija vēlme studēt maģistrantūrā, taču tā laika likumdošana neļāva iegūt otru augstsāko izglītību par valsts budžeta līdzekļiem. Es meklēju iespēju, kā to atrisināt, un viena no iespējām bija sadarboties ar Rīgas Tehnisko Universitāti (RTU), proti, uzsākt tur darba gaitas un lūgt piešķirt atlaidi studijām. Man bija ļoti izcila bakalaura un vēlāk arī maģistra, kā arī sākotnējā posmā promocijas darba vadītāja, profesore Mārīte Kirikova no RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes. Mums kopā izdevās atrast risinājumu - izstrādājām vairākus projekta pieteikumus, lai mērķis būtu īstenojams gan mana maģistra darba tematikā, gan tiktu nodrošināts finansējums studijām. Tas izdevās un varēju uzsākt studijas maģstrantūrā. Pēc kāda laika profesorei tika piedāvāts pusgadu ilgs pieredzes apmaiņas darbs Amerikā, taču ar viņu bija norunāta vienošanās, ka viņa vadīs vienu kursu Vidzemes Augstskolā. Viņa meklēja kādu, kas to varētu darīt viņas vietā, un izvēlējās mani. Pareizāk sakot, es pati pieteicos, ka vēlos vadīt modelēšanas kursu Valmierā. Braukāju no Jūrmalas uz Valmieru reizi vai divas nedēļā.
Tagad saucat sevi par valmierieti…
Kad pabeidzu doktorantūru Rīgā, pievērsos darbam Vidzemes Augstskolā, jo vadīju gan kursus, gan biju IT koledžas un bakalaura studiju programmu vadītāja. Sāku just, ka ir grūti izbraukāt, jo esmu trīs, četras dienas prom no mājām. Nācās izlemt – pārcelt darbu vai mājas. Es nolēmu pārcelt mājas tuvāk darba vietai. Esmu valmieriete jau aptuveni piecus gadus.
Jūs neesat absolvējusi Vidzemes Augstskolu. Vai tas Jums nav radījis grūtības šeit iejusties?
Nē, jo Vidzemes Augstskolā esmu no pašiem pirmssākumiem, kopš 2003. gada. Tas, ka esmu strādājusi arī citviet, ir priekšrocība. Piemēram, neviens no maniem kolēģiem nekad nav bijis mans pasniedzējs, tāpēc nav barjeras sajūtas.
Kādas ir Jūsu intereses, ja runājam tieši par zinātnes jomu?
Biznesa/uzņēmumu informācijas sistēmu modelēšana, kas mani interesējusi jau no bakalaura studiju laikiem. Tā ietver arī biznesa procesu un biznesa likumu modelēšanu – viss, kas ir ap informācijas sistēmas galvenajām prasībām. Otra lieta ir sociotehnisko sistēmu modelēšana, sistēmu ilgtspējas un imitāciju modelēšana. Esmu sākusi interesēties arī par kiberdrošības inženieriju, kas ir Latvijā un pasaulē aktuāls temats. Tehnoloģijas attīstās ļoti ātri un, ieviešot tās savā ikdienā, varam padarīt savu kibertelpu ievainojamāku. Kad internets bija ļoti lēns, varēja efektīvi aizsargāties, ātri nofiksēt draudus, taču šobrīd pieejamais laiks ir samazinājies, informācijas apraide kļuvusi daudz straujāka. Cilvēks tik ātri nespēj reaģēt, tāpēc jāstrādā pie datorizētiem līdzekļiem, kas analizē informācijas plūsmu.
Kāds ir Jūsu vislielākais sasniegums zinātnē līdz šim?
Tā latiņa, kurai jāpārlec pāri, ir Eiropas līmeņa zinātnes projekts un man tas izdevās. Mēs, Vidzemes Augstskola, esam konsorcijā starptaustiskā zinātnes projektā „Apvārsnis 2020”. Tā latiņa, uz kuru mērķēju, ir sasniegta, bet, lai to nostiprinātu, visticamāk, „jāpārlec” vēl dažas reizes.
Kā, Jūsuprāt, piesaistīt jauno paaudzi zinātnes jomai?
Kliedēt mītu, ka zinātnieki tikai sēž laboratorijās, ir izolēti no sabiedrības, pie grāmatu kalna un aprēķinu tabulām. Bērniem mazotnē pētnieka instinkti ir ļoti labi atīstīti. Ja mēs viņiem ļautu pētīt visu, ko viņi vēlas, protams, lai tas būtu droši, tad mums būtu fantastiski zinātnieki, taču mēs, vecāki, dažkārt mīlam bērnus ielikt „rāmjos”. Ja tas ir saprtāta robežās, zinātnieku kapacitāte attīstās dabīgi.
Kas Jūs motivē ikdienas darbos?
Var pietiekami ātri redzēt rezultātu un gandarījumu par padarīto darbu var gūt salīdzinoši īsā laikā.
Kura ir Jūsu mīļākā vieta Valmierā?
Daliņa pludmale, Sajūtu parks. Kad mana meitiņa bija pavisam maza, kad bija vēlme šo to pārdomāt, gājām turp. Kad dzīvoju Jūrmalā, devos pie jūras, jo man patika plašums. Kad pārcēlos uz Valmieru, šķita, ka man tas pietrūks, taču esmu atradusi Gaujas iedvesmas avotu. Man patīk Valmiera - te itin visur var just personīgu attieksmi un to, ka cilvēki šeit ir gaidīti.
Kā Jūs raksturotu Vidzemes Augstskolu vienā/divos vārdos?
Bišu strops! Pie mūsu lauku mājām kaimiņi nodarbojas ar biškopību, tur mūsu pļavā bites. Mums ir ļoti laba iespēja to vērot. Tas ir interesanti. Tas produkts, ko viņas dod, ir absolūti fenomenāls. Tas, kā viņas uzvedas, kāda ir to iekšējā hierarhija, kā bites apietas ar resursiem, atgādina Vidzemes Augstskolu. Arī mums ir unikāls gala produkts – izglītība. Tā atšķiras no citviet iegūstamās izglītības, ir ar savu „odziņu”.
