Siguldiete Elīna Neimane ir Vidzemes Augstskolas absolvente un SEB bankas privātpersonu segmenta komunikācijas vadītāja. Viņasprāt, studiju procesā svarīgi izmantot katru sniegto iespēju – pilnveidot savas iemaņas praksē, kā arī izaicināt sevi un doties studēt uz ārvalstīm.
Kāpēc Jūs izvēlējāties studēt Vidzemes Augstskolā?
Es esmu dzimusi, augusi Siguldā. Vidusskolu beidzot, kad bija jāsāk domāt par studijām, bija varianti – vai nu Rīga, kā lielākajai daļai, vai arī Valmiera, jo radi dzīvo Valmierā un Vidzemes Augstskolā studēja ģimenes draugu meita, tieši komunikācijas programmā. Es neesmu eksakto zinātņu cilvēks, man nepadodas ne matemātika, ne ķīmija, ne bioloģija, tāpēc bija skaidrs, ka tas uzreiz atkrīt. Tas kas man patika un arī padevās, bija un ir sociālās zinības. Pētot tās studiju programmas, nonākot “Atvērto durvju dienās”, kaut kā tā Vidzemes Augstskola palika man prātā. Dokumentus sniedzu gan Rīgā, gan Valmierā, tiku abās vietās, bet tomēr devu priekšroku Valmierai. Jo tiek piedāvāta iespēja iegūt profesionālo bakalauru, ir prakses iespējas jau no pirmā kursa, kas tomēr paplašina redzesloku, kā arī bija ļoti labas atsauksmes no ģimenes draugiem - ka ir pieredze, ka ir vērts iet. Tajā laikā sabiedrisko attiecību programma bija kaut kas salīdzinoši jauns, nevienam īsti nebija izpratne, kas tā ir par programmu, kur pēc tam var strādāt, bet tas saturs bija tik plašs, ka likās, ka ar darbiem nevajadzētu būt problēmām. Pozitīvi arī tas, ka tā bija Valmiera – pilsēta, kur varēja dzīvot kopmītnēs, izbaudīt studentu dzīvi. Viss sastājās par labu Valmierai un nevienā brīdī neesmu nožēlojusi to.
Kāda bija studentu dzīve Valmierā?
Tā bija ļoti forša! Jo pats galvenais, man liekas, ir cilvēki, ar kuriem tur satiecies. Man kaut kā veiksmīgi sanāca istabiņā dzīvot kopā ar tādiem “savējiem” un izveidojās foršas draudzības. Ar pāris cilvēkiem joprojām uzturam kontaktus, tiekamies un draudzējamies. Bija tādi, kas dzīvoja, īrēja istabas vai dzīvokļus citur, bet nāca uz kopmītnēm, jo bija gan kopīgā ēst gatavošana, gan pēdējās nakts studiju darbu rakstīšana, un tā studiju atmosfēra, manuprāt, ir jāizbauda.
Kā iejutāties Valmierā?
Valmiera man jau sen, sen ir tāda sirds pilsēta. Arī tagad, kad tur aizbraucu, atceros savu studiju laiku, gaitas un takas, kur ir iets. Ļoti forša pilsēta. Ir starpība, vai esi galvaspilsētā vai reģiona pilsētā, bet man šķiet labi, ka Valmierai ir augstskola, jo studiju gada laikā ir tāda lielāka dzīvība, ir studenti, kaut kas notiek, ir pasākumi, aktivitātes. Tas iedod tādu dinamiskāku sajūtu. Valmiera ir tā pilsēta, kas attīstās. Katru reizi, kad aizbrauc, redzi, ka, piemēram, jauns peldbaseins ir uzcelts, sporta centrs vai vēl kaut kas. Visu laiku var redzēt attīstību.
Studijas attaisnoja cerības?
Es īsti neatceros, ko es gaidīju. Studiju apraksts un programma bija ļoti plaša. Man šķiet, pirmajā kursā bija pats ievads: ievads socioloģijā, sociālā psiholoģija, ievads masu komunikācijā, sabiedriskajās attiecībās. Tur pa īstam sapratu, kur esmu nonākusi. Man šķiet, ka tā foršā lieta, ko iedeva studijas tik visaptverošā veidā, bija kritiskā domāšana, spēja paskatīties uz lietām plašāk, uz dažādiem aspektiem. Reizēm ir tā, ka nevajag neko gaidīt, nevajag uzburtu to ilūziju, bet ņemt pretī to, kas nāk. Tad viss kaut kā labi saliekas kopā un izrādās – tas ir tieši tas, kas vajadzīgs! Tas, kas man patika – mācības augstskolā bija pretstats mācībām vidusskolā. Nav stunda jāatsēž, bet ir diskusijas, sarunas, prezentācijas, ļoti tiek trenēta publiskā runāšana, grupu darbi, māka sastrādāties ar kolēģiem, mācību kampaņas, preses konferences.
Izmantojāt arī prakses iespējas?
Jā, es pret to attiecos ļoti nopietni. Mums pirmajā gadā bija obligātā prakse žurnālistikā. Es joprojām atceros, ka man patika rakstīt, patika visādi sieviešu žurnāli, tāpēc es biju izdomājusi, ka es iešu praksē kādā no tiem. Citi gāja uz ziņu aģentūrām, uz laikrakstu “Diena”, “Neatkarīgā Rīta avīze”, “Latvijas Radio”, bet es teicu, ka gribu uz žurnālu “Ieva”. Pasniedzējs pasmējās, teica: “Kāds sieviešu žurnāls? Ko Tu tur iemācīsies?” Beigās tomēr viņš piekrita ar noteikumu, ka es nerakstīšu par nagu lakām un lūpu krāsām, bet, ka man būs nopietns temats. Atceros to kā vienu no foršākajām prakses vietām. Tur es sapratu, kas ir tāda īsta žurnālistika. Ko nozīmē plānot žurnālu, meklēt aktuālus tematus, staigāt uz pasākumiem, veidot intervijas. Tas viss bija ļoti interesanti. Jau no otrā gada mums bija sabiedrisko attiecību prakses. Vienu gadu es pēc pašas iniciatīvas biju praksē pat divus mēnešus viena mēneša vietā. Paliku uzņēmumā, lai gūtu vēl plašāku pieredzi un priekšstatu par to jomu. Es biju uzņēmumā “Lattelecom”, kur strādāju tieši iekšējās komunikācijas nodaļā, lai saprastu, kas tad īsti ir iekšējā komunikācija, kā arī sabiedrisko attiecību aģentūrā “PR Stils”, kas iedeva to noskaņu un sajūtu, kas ir sabiedrisko attiecību aģentūrā. Praksē guvu tādu pieredzi, ka jau ceturtajā kursā sāku strādāt Valmieras pilsētas pašvaldībā par sabiedrisko attiecību speciālisti. Es jau biju tādā mērā sagatavota, ka varēju pirms studiju beigām sākt strādāt.
Es izmantoju arī “Erasmus” apmaiņas programmas iespēju un devos uz Portugāli. Tā ir fantastiska iespēja, kas noteikti ir jāizmanto, jo tā iespējams iemācīties patstāvību. Esi spiests tikt ar galā ar apstākļiem un izaicinājumiem. Man iestājās šoks, kad es aizbraucu uz valodu kursiem, jo mācības notika portugāļu valodā, Tad man bija pirmais šoks, jo es neko nesapratu, man blakus nebija neviena drauga, bet kaut kā satiec īstos cilvēkus, esat uz viena viļņa un viss notiek pats no sevis. Es ieraudzīju, kā šo nozari redz un pasniedz citā pasaules vietā, jo mēs esam savā, tā teikt, rāmī un uztveram citādāk to realitāti. Pusgada laikā apguvu arī portugāļu valodu, taču nu tā jau piemirsta.
Vai bija kas tāds, kas studiju procesā nepatika?
Lekcijas sestdienās, kas bija tādēļ, ka docēja daudzi profesionāļi, kas strādā nozarē. Tā ir liela priekšrocība, ka ir cilvēks, kas izstāsta par savu darba vidi, ar kādām problēmām, izaicinājumiem saskaras, bet tas bija arī neliels mīnuss studentiem, jo sestdienas bija lekciju dienas. Taču mums brīvas bija pirmdienas un savu grafiku varēja pakārtot studiju procesam.
Kāpēc nolēmāt turpināt studijas maģistrantūrā?
Domāju, ja jau es šeit strādāju, dzīvoju kādu laiku, varu studēt maģistra studiju programmā “Pārvaldība un komunikācijas”. Domāju iegūt padziļinātākas zināšanas tieši vadības procesos, klāt nāca ekonomikas kursi, finanšu vadība, publiskā pārvalde. Ņemot vērā, ka aizgāju studēt uzreiz pēc bakalaura studijām, īpaša atšķirība nebija. Bija sajūta, ka turpinās studiju process, nākamais rudens, nākamais semestris, bet bija jau tāda nopietnāka attieksme arī no pasniedzēju puses. Bija grūtāk savienot studijas ar darbu, jo pašvaldībā es strādāju pusotru gadu, kamēr aizvietoju kolēģi, bet pēc tam jau sāku strādāt Rīgā - uz lekcijām bija jāmēro tālāks ceļš.
Kāda bija Jūsu nākamā darba pieredze?
Pieredze ir gūta arī mārketingā un citu projektu vadībā, taču sabiedriskās attiecības vienmēr sauc atpakaļ. Mana pirmā darba vieta, atnākot uz Rīgu, bija Bērnu slimnīca, kur arī strādāju par sabiedrisko attiecību speciālisti. Mana atziņa ir tāda, ka tu, kā sabiedrisko attiecību speciālists, vari strādāt vietās, kur nekad nebūtu iedomājies, ka vari strādāt. Vidusskolā sapratu, ka eksaktās zinātnes nav man piemērotas, es nekad nestrādāšu darbā, kas ar tām saistīts – ne slimnīcā, ne bankā, piemēram. Bet esmu strādājusi slimnīcā un šobrīd strādāju SEB bankā. Esmu privātpersonu segmenta komunikācijas vadītāja, atbildu par un ap komunikāciju, kas saistīta ar privātpersonām. Sākot no hipotekārajiem kredītiem, studiju kredītiem, internetbankām, pensijām utt.. Ikdienā atbildu uz mediju jautājumiem, veidoju preses relīzes, ievietoju ziņojumus, jaunumus mājaslapā, nododu ziņas darbiniekiem. Mūsdienās ir būtiski, kuru no informācijas kanāliem izmantot, lai veiksmīgāk nodotu ziņu auditorijai. Ir jāspēj pielāgoties situācijai, jāspēj lēkāt pa tematiem. Dienu ieplānot ir ļoti grūti, jo nav zināms, kurā brīdī būs jāmet darbi pie malas, jo kādam žurnālistam būs nepieciešama informācija vai būs kāda krīzes situācija, uz kuru ātri jāreaģē, jābūt fleksiblam. Tas atkal ir stāsts par to, ka es nekad nebūtu iedomājusies, ka strādāšu bankā. Jo finanses un matemātika man taču ir tumša bilde, neko nesaprotu, bet jau atkal es sevi izaicināju.
Kādi ir Jūsu plāni nākotnei?
Es pieļauju, ka pēc laika man radīsies vēlme iegūt vēl kādu maģistra grādu. Pirms pāris gadiem biju iestājusies Rīgas Stradiņa universitātē, kad sāku domāt, vai sabiedriskās attiecības ir tieši tas, ko es vēlos darīt. Es biju ļoti aizrāvusies ar veselīgu uzturu un sportu, un modē nāca uztura zinātne. Es izdomāju – man arī to vajag mācīties! Iestājos RSU, domāju, ka paplašināšu savu redzesloku pavisam citā lauciņā, bet, diemžēl, pavadīju tur ļoti īsu laiku, jo savienot medicīnas studijas ar pamatdarbu, katru dienu esot darbā, ir pilnīgi neiespējami. Pirmais gads jāvelta tikai studijām. Sapratu, ka šobrīd nevaru studēt, bet iespējams, ka tas ir tas, pie kā es atgriezīšos pēc kādiem pieciem, desmit gadiem, jo, mācoties uztura zinātnē, iegūsti daudz pats priekš sevis.
Kāds ir Jūsu ieteikums tiem, kuri vēlas apgūt sabiedrisko attiecību speciālista profesiju?
Tiem, kuri vēlas studēt sabiedriskās attiecības, jābūt atvērtiem pret visu jauno, jāspēj pielāgoties dinamiskai videi, mainīgai videi, mediju kanāliem, kas arī mainās. Labs piemērs ir preses konferences. Kad es pabeidzu studijas, tādas bija aktuālas un tika rīkotas, taču tagad, pēc desmit gadiem, redzam, ka tas vispār vairs nestrādā, jo visa dzīve notiek sociālajos tīklos un ir jādomā, kā sasniegt jauniešus sociālajos medijos. Ir jāaug līdzi laikam un izmaiņām. Mainīsies kanāli. Redzams, ka cilvēkiem patīk attālinātās līdzdalības iespējas. Palaid tiešraidi “Facebook” un skaties, uzdod jautājumus un diskutē, sēžot dīvānā. Amats un joma saglabāsies nemainīgi, jo nezaudēs aktualitāti – jebkurā iestādē ir vajadzīgs runas cilvēks, kurš sagatavo tekstus, kurš var trenēt vadības cilvēkus, kā viņiem runāt ar medijiem, jo mediji arī vienmēr būs.
