Esat viens no pirmajiem Vidzemes Augstskolas absolventiem. Kas Jūs motivēja izvēlēties Vidzemes Augstskolu, kad tā bija tikai nesen izveidota?
Man uzreiz ir jāatzīst, ka tajā laikā mans sapnis vai mērķis bija iestāties Rīgas Ekonomikas augstskolā (REA). Tā bija mana pirmā izvēle ko es vēlējos īstenot, bet man neizdevās. Tur es stājos vairākas reizes un tā arī par studentu nekad nekļuvu. Tagad esmu profesors REA augstskolā, beigās īstenoju savu mērķi, tikai citādāk. Vidzemes Augstskola bija mana nākamā izvēle tāpēc, ka man vienmēr ir patikušas mazākas organizācijas. Respektīvi, nepazust tādā lielā, milzīgā sistēmā, sevišķi laikā, kad esi 18 gadus jauns gribas eksperimentēt un tiekties pēc dinamikas, pēdējais ko vēlies ir kaut kas formāls, liels un ar konkrētu struktūru, vismaz manā gadījumā tā bija. Man gan jāsaka, ka šobrīd manos 44 gados nekas daudz nav mainījies, bet 18 gadu vecumā tas bija daudz izteiktāk. Vidzemes Augstskola – tāda bija. Vidzemes Augstskola, pirmkārt, bija jauna, solījās nebūt liela, bet pārskatāma, bija tuvāk Limbažiem – kur es toreiz dzīvoju - bet tas būtu mazākais. Bija uzreiz redzama arī starptautiskā elpa. Toreiz bija ciešas saites ar Norvēģiju un uzreiz arī valodas treniņš. Ne mazāk svarīgi, ka kopmītnēs nebija komandantes. Tā arī pateica: “Tu esi pieaudzis cilvēks”. Nekādas uzraudzības – paši esat lieli cilvēki - un tas bija tas, ko es lielā mērā esmu paņēmis no augstskolas līdzi. Atrodoties vidē, kas dod izvēles brīvību, bet tajā pašā laikā, demokrātiju – tas nenozīmē visatļautību, bet attīstītu pašmotivāciju. Lielu lomu spēlēja arī nezināmais, tas bija dzinējspēks, lai apzinātos savas spējas un motivāciju. Neizbēgami būt daļai no attīstības. Šis bija tas kopums, kas uzrunāja iestāties. Vienmēr jau var gadu pastudēt un pēc tam iet citur, taču pēc gada bija skaidrs, ka tur gribu palikt un nekur citur iet negribu.
Kāda ir sajūta atgriezties Vidzemes Augstskolā jaunā ampluā?
Sajūta ir ļoti laba. Godīgi sakot, šos gadus, kamēr esmu ceļojis apkārt pa augstskolām, gan studējot, gan strādājot, kā Latvijā, tā arī starptautiski zinātnes vai citās jomās, ik pa laikam iedomājos, ka varētu arī Valmierā padarīt, bet līdz šim nav izdevies to īstenot. Vairākkārt domāju, ka Valmierā varētu pasniegt lekcijas vai padarboties kādā projektā. Galu galā agrāk vai vēlāk, ja gribi, līdz tam nonāc. Sanāca mazliet citādāk. Atgriežoties sajūta ir laba, līdzīgi kā salidojumos. Atgriezies un satiec savus 20, nu jau vairāk, gadus neredzētos draugus un uz to brīdi liekas, ka atgriezies vakardienā – ka tie 20 gadi nemaz nav pagājuši. Komunicējot ar cilvēkiem, sākotnēji ir ārkārtīgi liels prieks un viss ir ļoti jauki, tomēr vienā brīdī rodas apziņa, ka tomēr situācija ir mainījusies. Tie vairs nav tie paši cilvēki un augstskola arī gluži vairs nav tā pati – daudz lietu ir mainījušās un augstskola ir attīstījusies. Es ar to rēķinājos un ļoti labi saprotu, ka neviens cilvēks vai organizācija nav perfekti un, ja būtu, tad vadība nebūtu vajadzīga organizācijā. Tāpēc jā, ir laba sajūta atgriezties.
Vai ir tāds darbs, kuru esat veicis arī piespiedu kārtā, ar sakostiem zobiem?
Uzskatu, ka no tādām lietām, ko piespiež darīt ir jāizvairās. Ticu, ka katram no mums ir lietas, ko darām piespiedu kārtā. Man tiešām ir pārliecība, ka ļoti daudziem cilvēkiem, man tajā skaitā, ir bijuši brīži, kuros nav skaidrs, kur ir pazudis laiks. Paiet nedēļa, mēnesis, gads, esi ārkārtīgi pārguris un nezini kā no tā atiet un savākties, kā atgūt enerģiju. Tad sāc domāt, ko esi izdarījis un zini tikai, ka esi skraidījis apkārt. Tas nozīmē, ka neesi prioritizējis, neesi salicis visu pa plauktiņiem un esi sevi izšķiedis lietās, kurās varbūt kādam citam esi devis ieguvumu, kas ir labi, bet pats neesi guvis tik lielu gandarījumu no tām lietām. Tāpēc ilgtermiņā darīt tādas lietas, kas nepatīk, vai negribās – no tā ir jācenšas atbrīvoties. Ir daudzas lietas ko var saorganizēt, kuras tu dari kā pienākumu. Un man tādas nodarbes arī ir. Tā ir akadēmiskā zinātne, ar ko es nodarbojos rakstot, piemēram, zinātniskos rakstus. Tikpat svarīgi ir tas, ka mēģinu atrast tiem zinātniskajiem rakstiem pielietojumu, respektīvi, lai tos nokomunicētu plašākai sabiedrībai, lai uzliktu uz galda politikas veidotājiem vai strādātu ar organizācijām.
Vai jūs varat padalīties ar kādu jautru atgadījumu vai delverību no jūsu studiju laika Vidzemes Augstskolā?
Smejoties – Dod man kādu vietu Valmierā un es tev centīšos izstāstīt. Tajā laikā, kad es studēju, mēs divus gadus sākumā mācījāmies galveno priekšmetu un tad varējām izvēlēties jebkurus citus, kurus varējām kombinēt nākamos divus gadus. Pirmajos divos gados apguvu biznesa vadības pusi. Bija gan labi, gan vidēji, gan ne pārāk labi kursi. Atceros, ka bija fantastisks kurss pie Anitas Sānes, kura pasniedza mārketingu. Mēs Rūjienas saldējumam taisījām pētījumu – iemeslus, kādēļ tur ir vairāk zaptītes. Taisījām dažādas aptaujas. Ar vienu Norvēģijas uzņēmumu braucām pa visām Latvijas pilsētām, kurās bija vairāk par tūkstots cilvēku un fotografējām, ko uzņēmumi pārdod šajās pilsētās. Tie bija pirmie divi gadi. Tad es turpināju ar komunikāciju un sabiedriskajām attiecībām un īstenībā beigās nomācījos pilnus divus gadus. Respektīvi, ja es būtu rakstījis šīs jomas bakalaura darbu, tad man būtu grāds komunikācijā un sabiedriskajās attiecībās. Es izgāju to pašu biznesa vadībā – tā varēja. Es izvēlējos biznesa vadību. Bija ārkārtīgi padziļināti un ļoti, ļoti grūti studēt. Varu salīdzināt ar vairākām augstskolām, kurās es pēc tam esmu bijis. Protams, doktorantūrā ir cita pieeja un tas ir cits veids kā mācīties. Bet mēs mācījāmies uz maksimumu – cik vari pacelt, tik arī mācies. Protams, ja daudz strādā un mācies, tad arī attiecīgi vajag atiet no tā visa. Ir nogurdinoši nepārtraukti atrasties akadēmiskajā vidē. Tad mēs atgājām kā nu mācējām. Gan Multiklubs, gan koju dzīve. Mēs ar draugiem esam smējušies, ka labi, ka tajā laikā nebija kameras kā tagad. Diez vai daudzi no mums būtu varējuši tik viegli īstenot savas karjeras ambīcijas, ja viss ko darījām būtu iemūžināts. Bet es domāju, ka mūsdienās nekas diži nav mainījies. Augstskolā kurā tagad esmu profesors, studentiem arī ir “party hard” un mēs tieši tā arī darījām, abās jomās cik vien jaudas un tās delverības bija. Konkrētus gadījumus man ir grūti nosaukt, bet tas arī nav svarīgi, jo kopums ir visbūtiskākais.
Kāds ir Jūsu novērojums, kā Vidzemes Augstskola ir mainījusies šo 25 gadu laikā?
Jāsaka, ka tā līdz galam es uz to vēl atbildēt nevaru, jo mēs padomes darbā, vēl cenšamies padziļināti izprast visu, kas šobrīd augstskolā notiek. Tas, ko es redzu ir, ka kopmītnēm ir potenciāls, bet prasās remontiņš. Augstskola ir attīstījusies, lai spētu piesaistīt dažādus projektu finansējumus, un tā ir ļoti laba lieta. Valsts augstskolā cilvēkiem iemācīt pelnīt naudu, lai varētu attīstīties – tas nav viegls uzdevums. Augstskolas vadībai cepuri nost, jo ir daudz augstskolas, kas uzskata, ka valsts augstskolai un valsts dos naudu un ar to ir jāpietiek. Diemžēl, valsts dod naudu, labākajā gadījumā, lai izdzīvotu un nosegtu pamata lietas, bet attīstībai tur nepietiek. Attīstība ir jānodrošina pašiem un vismaz spēja šo resursu piesaistīt – tas Vidzemes Augstskolai ir. Vairāk gribētu redzēt spēcīgāku fundamentālo zinātni augstskolai, kas jau ir vairāk kā 25 gadus. Jo pēc būtības, protams, lai pasniegtu bakalaura, arī maģistra līmeņa kursus, nav vienmēr jābūt izcilam pasaules zinātniekam. Ir vajadzīgi praktiķi gan mārketingā, gan komunikācijā, gan IT un citās jomās, kas tiešām praksē ar to strādā, un arī studentiem ir daudz interesantāk ar praktiski strādājošiem cilvēkiem. Cilvēkiem ar spēcīgu akadēmisko zinātni būtu jābūt vismaz vienai daļai katrā attīstītā augstskolā. Viena lieta ir mācīt no savas pieredzes, kas ir labi, bet ne vienmēr pieredze ir tāda ko var vispārināti vienkāršot. Man gribētos redzēt vairāk šādus cilvēkus Latvijā kopumā, bet arī Vidzemes Augstskolā, un es ceru, ka tā būs viena no jomām, kuru mēs varēsim attīstīt. Vēl viena lieta, ko es gribētu redzēt, ir absolventu iesaiste augstskolas darbībā. Un pati pēdējā lieta – es biju pārsteigts, ka ir tik maz studentu. Man šķita, ka pa šo laiku studentu būs vairāk. Tas nozīmē, ka ir jautājums par to kā Vidzemes Augstskolu uztver kā zīmolu. Iespējams, izskatās, ka tas ir viens no jautājumiem pie kā būtu jāstrādā. Iespējams vajadzētu piestrādāt pie komunikācijas, jo konkurence ir liela studentu un personāla piesaistē. Studentiem ir svarīga skolas reputācija un šī ir joma par kuru ir vērts padomāt.
Kādu jūs vēlētos redzēt Vidzemes Augstskolu tuvākajā un tālākajā nākotnē?
Manuprāt, tuvākajā nākotnē ir svarīgi saprast, kuras ir būtiskākās jomas augstskolā. Mēs runājam par akadēmisko zinātni, par publikācijām, pielietojamo zinātni, studiju kvalitāti, mūžizglītības jautājumiem, starptautisko vidi, sadarbību ar absolventiem, spēju piesaistīt finansējumu, iekšējo un ārējo komunikāciju, par zīmolu. Pilnībā noteikti nevienā augstskolā visas šīs jomas nav sasniegušas iecerēto līmeni, Vidzemes Augstskola nav izņēmums. Kāds ir konkrētās fakultātes līmenis vai studiju virziena pasniegšana, cik labā līmenī ir akadēmiskā pētniecībā, naudas piesaiste un tā tālāk. Būtiski ir veikt progresu šajos lauciņos un jo ātrāk, jo labāk - jo mazāk ieguldītie resursi, jo labāk. Ideālā augstskolā visām, manis pieminētajām jomām, ir jābūt tā organizētām, lai resursu būtu gana. Manuprāt, ideālā augstskolā ir divas puses – motivēti cilvēki, kuri grib šo attīstību sasniegt, tiecās pēc izcilības tajās jomās, kurās viņi ir labāki, jo katrs no mums ir spēcīgāks kādā jomā. Un otra puse ir vadība, kas rada vidi, kurā šie cilvēki var vienkārši attīstīties. Manuprāt, izcila augstskola ir tāda, kurā darbojas motivēti cilvēki, kas palīdz viens otram un iestādei attīstīties. Man ir palaimējies tādās organizācijās strādāt. Tādās, kas tiecās uz izcilību, nevis to ir sasniegušas un es zinu kā darbinieks šādā vidē jūtas, tās ir pavisam citas sajūtas.
Kā jūsu iepriekšējā profesionālā pieredze noderēs Vidzemes Augstskolas attīstībai, strādājot padomē?
Man ir bijusi iespēja pastrādāt dažādās augstskolās, tai skaitā ar akadēmisko pētniecību, pielietojamo zinātni, arī mūžizglītības jomā šis tas ir darīts un dažādās pieejas ir redzētas kā var, kas strādā un kas nestrādā. Iespējams, ka tas viss kaut kādu iemeslu dēļ ir arī veicinājis to, ka mani virzīja uz šo amatu, valsts prezidents šajā gadījumā. Es ceru, ka kaut kas no tās pieredzes būs noderīgs, bet kas tieši un kādā veidā, ar laiku redzēsim, tas ir procesa jautājums, nevēlos tik ļoti strukturizēt to. Nereti no cilvēka, no kura neko daudz nesagaida, tiek sagaidīts ļoti daudz. Man par sevi negribētos spriest ko es daudz varu izdarīt, tas ir tā kā mēs mācam doktorantiem. Nerakstiet, ka jūs esat radījuši kaut ko tik ļoti inovatīvu, būtisku, un svarīgu. Izdariet visu, lai citi pateiktu, ka tas tā ir. Ja citi pateiks, ka kaut kas ir ticis izdarīts padomē, par manu tiešu darbu, es tikai priecāšos, protams. Un tāds ir tas mērķis. Tās prasmes pilnveidojas jau tagad. Strādājot dažus mēnešus padomē, es jūtu, ka es esmu iemācījies daudz ko jaunu un ceru, ka esmu ko devis arī augstskolai. Padome, kas ir koleģiāla institūcija pēc likuma, mūsu gadījumā ir apkopotas ļoti dažādas prasmes - tie visi cilvēki, kas kopā var darīt un mēs arī tāds kā piecinieks hokejā, lomas mainot, arī cenšamies strādāt darot to, ko katrs labāk protam. Cenšamies sastrādāties un līdz šim, domāju, tas ir ļoti labi sanācis gan ar rektori, gan Satversmes sapulces un Senāta vadītājiem. Tas ir komandas darbs. Arī sportā komanda, protams, ir spēcīga, kad tās dalībnieki spēlē kopā, bet ir labi, ja katrs atsevišķi ir labs cilvēks. Tāpēc, lai kādas tās prasmes būtu arī pašiem, tīri stratēģiski ir svarīgi attīstīties pašiem, ne tikai mudināt citus attīstīties. Ja mēs esam katrs individuāli esam spēcīgi, kopā droši vien varēsim izdarīt labāk.
