Kā Jūs nonācāt Valmierā un Vidzemes Augstskolā?
Vidzemes Augstskolā nonācu, jo, pirmkārt, 2002. gadā mainīju dzīvesvietu no Rīgas uz Valmieru. Jāpiebilst, ka Valmiera man ir īpašs jēdziens pats par sevi, tā nav viena no pilsētām. Valmiera ir arī mana tēva dzimtā pilsēta, viņš ir no Jāņparka Laķu dzimtas. Atgriežoties pie 2002. gada, tad piedzima jaunākā meita, un 2004. gadā sāku meklēt darbu, jo kaut kur vajadzēja tomēr sākt strādāt. Pagājušajā gadsimtā biju strādājusi skolās, tehnikumos, privātskolā, vakarskolā - biju latviešu valodas un literatūras skolotāja. Tomēr es sajutu, ka Valmierā vairs negribu būt skolotāja, negribu pretendēt uz kādu skolu, kur tieši tajā laikā īpaši nebija nevienas vakances. Nezinu, kā tas tā sagadījās, bet biju dzirdējusi par Vidzemes Augstskolu. Esmu Latvijas Universitātes produkts, zinu, kas ir Alma Mater un kas vispār ir augstskola studenta acīm. Biju dzirdējusi, ka ir arī tāda Vidzemes Augstskola. Man bija interese, vilkme un doma: ”Nu, varbūt varētu tur,” bet kā tur tikt? Kaut vai par apkopēju. Un tad vienā dienā "Liesmā" redzu divas vakances - lietvedis un studiju daļas vadītāja vietnieks nepilna laika jautājumos vai tamlīdzīgi. Es pieteicos uz abām. Veiksmīgā bija uz studiju daļas vadītāja vietnieka amatu. Iespējams, tas vairāk uzrunāja komisiju, ka es tik ļoti gribēju šeit pamēģināt - kā tas ir, strādāt augstskolā, izrādīju arī vēlmi mācīties, pie tam bija cita ļoti laba kandidāte uz lietveža amatu. Protams, tas bija ļoti kardināls pavērsiens skolotājam, kuram ir savs skatījums un ierastais ritms, tagad nosēsties pie papīriem, normatīviem dokumentiem, pilnīgi citām attiecībām un attieksmēm. Es ne brīdi to nenožēloju un tas, manuprāt, ir labākais, kas ar mani ir noticis.
Un kā Jūs nonācāt no studiju daļas līdz docētājai?
Te ir jāsaka liels paldies mūsu bijušajai rektorei Vijai Daukštei. Viņa bija tā, kas mani pieņēma darbā, un viņa bija arī tā, kas mani mudināja pieteikties doktorantūras studijām Latvijas Universitātē 2012. gadā. Viņa pamanīja manu pētniecisko attieksmi, ka, ja es kaut ko nezinu, vienmēr cenšos noskaidrot un tad izskaidrot pārējiem, pamatojot ar argumentiem, faktiem un tā tālāk. Protams, kaut arī patika darbs studiju daļā, mani interesēja, kā tas ir - būt auditorijā ar studentiem. Šķiet, ka pirmā pieredze man bija kādā īsā Baltijas vasaras skolas programmā ar starptautiskiem studentiem, kad mana angļu valoda vēl bija ļoti ierūsējusi, centos mācīt latviešu valodas pamatus. Pamazām nonācu pie saviem diviem brīnišķīgajiem studiju kursiem “Akadēmiskā rakstība” un “Radošā rakstība”. Tad sekoja doktorantūra un tagad esmu pētniece un docente.
Kā Jūsu iepriekšējā darba pieredze noderēs, strādājot par SZF dekāni?
Zināms rūdījums un skatījums man ir, un katrā ziņā tam noteikti nevajadzēja notikt agrāk. Tam bija jānotiek tieši tagad, jo tagad ir tā sajūta, ka patiešām es savu darba pieredzi un pieredzi ar cilvēkiem, visu normatīvo bāzi, skatu uz procesiem un norisēm un tamlīdzīgi, saliekot visu kopā – es varu. Es saredzu, ka, lai būtu dekāne, ir jābūt pietiekami lielai bagāžai un tādam instrumentu kopumam, tai pieejai kā strādāt, kā darīt, kā sakārtot lietas.
Ko Jūs vēlētos sasniegt, strādājot šajā amatā?
Tie ir četri gadi. Grūti teikt, tas ir daudz vai maz, jo, no vienas puses, šķiet daudz, bet laiks rit tik ātri, diena ir tik intensīva. Man jau tūlīt būs deviņpadsmit gadi Vidzemes Augstskolā, tāpēc tie četri gadi var paskriet ļoti ātri. Pēc tam būtu jābūt tai sajūtai, ka patiešām ir izdevies panākt tādu vienotu mūsu ViA sociālo zinātņu kopienas skatījumu, un mēs saprotam lietas, kā mēs augstskolā darbojamies, ko mēs dodam augstskolai. Un to darām sadarbībā arī ar otru fakultāti, kā arī mums ir skaidrs, kā mēs attīstāmies tālāk. Tas jau būs tas pirmais solis.
Kas Jūs iedvesmo un motivē?
Viens no iedvesmas avotiem varētu būt meitas, kuras jau ir pieaugušas. Es apzinos, ka jebkurā gadījumā bērniem vecāki ir piemērs. Tu vari mācīt jebko, skolā var mācīt jebko, bet tev ir māte, tad tas tomēr ir prioritārais, uz ko bērns skatās un ko atdarina. Varbūt arī neatdarina, un dažkārt labi, ka neatdarina, cilvēki ir dažādi. Katrā ziņā, jā, es diezgan bieži domāju, kā uz to skatīsies manas meitas. Lai viņas iedvesmo mani, un es arī varu iedvesmot viņas. Tas ir viens. Protams arī literatūra, māksla, mūzika, ceļošana, dārzs - tas ir tas, kas dod dzīvei kādu garšu un virzienu.
Kā Jūs uzmundrināt studentus, kolēģus drūmā un saspringtā brīdī?
Pirmkārt, viens no ļoti seniem teicieniem, kas nav mans, tas ir kaut kur no kaut kurienes nācis jau pagājušajā gadsimtā: “Viss vienmēr beidzas labi, un, ja nav labi, tad nekas nav beidzies”. Otrkārt, tādiem nopietnākiem gadījumiem noder apzīmējums "kritiens augšup" - mācīties un augt pēc kļūdām, neveiksmēm, sakāvēm. Tas ir noticis arī ar mani attiecībā uz ViA, 2014. gads man bija ļoti sāpīgs, bet tas mani arī pacēla, un paldies par šo mācību un izaugsmi! Treškārt, man gan netīk lietot anglicismus, bet "keep doing" dažkārt ir labs uzmundrinājums.
