“Cilvēki pēc 10 gadiem būs neizpratnē, kā bez šī varēja iztikt!” Tā par iespējām, kuras sniedz jaunākās tehnoloģijas un virtuālā realitāte, saka Alvis Misjuns. Viņš ir mākslinieks un Vidzemes Augstskolas (ViA) maģistra studiju programmas “Virtuālā realitāte un viedās tehnoloģijas” absolvents, kurš ir pierādījis – ja dara to, kas patīk, viss ir iespējams.
Kā Tu kļuvi par mākslinieku?
Es biju neizbēgami iesprūdis mākslas pasaulē jau no mazotnes, jo mācījos Jāņa Rozantāla mākslas skolā un pēc tam arī Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolā. To pabeidzu kā 3D multimediju mākslinieks. Loģisks solis šķita studijas Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Mani interesēja ne tikai māksla, bet arī tehnoloģijas, tāpēc iestājos Vizuālās komunikācijas nodaļā, ar domu, ka turpināšu apgūt foto, video un animāciju. Turpināju studijas maģistrantūrā LMA Vizuālās komunikācijas nodaļā kur atgriezos pie 3D. Izvēlējos taisīt 3D animāciju, pielietojot motion capture jeb kustību tveršanu - sākumā mēģināju aplīmēt savas rokas, galvu, locītavas, rumpi ar kaut ko spilgtu un nofilmēt kustības ar kameru. Pēc tam es trekoju jeb izsekoju līdzi marķējumiem, tad savas kustības pārveidoju 3D formātā. Kad tiku pie profesionālās optiskās kustību tveršanas sistēmas, tas deva iespēju uzreiz notvert kustības trīs dimensijās, ļaujot tās ļoti precīzi iemūžināt ar 12 apkārt uzstādītām kamerām. Lai šo sistēmu apgūtu un pielietotu, bija nepieciešamas tehniskās zināšanas, kuras apguvu pats, taču arī pēc absolvēšanas nepameta sajūta, ka nepieciešams nostiprināt un papildināt iemaņas, mācīties no nozares profesionāļiem, lai darbu veiktu vēl labāk.
Kā nokļuvi Vidzemes Augstskolā?
Studējot mākslu, es jutu, ka tā ir bieži atdalīta no lietišķās zinātnes, taču, manuprāt, tam tā nevajadzētu būt. Mākslas darbi, kas radīti, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, man šķiet ir klātesošāki un interesantāki. Man piemīt vēlme radīt ko jaunu, gribas pārsteigt sevi un citus. Iepriekš biju skatījies studiju programmas ārzemēs, piemēram, domāju par studijām Nīderlandē, kur bija iespēja apgūt datorspēļu izstrādi. Tieši tad ieraudzīju, ka Vidzemes Augstskolā izveidota studiju programma “Virtuālā realitāte un viedās tehnoloģijas”. Protams, sapratu, ka nepieciešamas iepriekšējās zināšanas un izglītība IT jomā, kuras man nav, taču es riskēju, nosūtot pieteikumu, un cerēju, ka manas pašmācības ceļā gūtās iemaņas būs pietiekamas, lai mani uzņemtu. Pēc kāda laika mani uzaicināja uz augstskolu un man bija jāpierāda, ka mans prasmju līmenis IT jomā ir pietiekoši augsts un esmu spējīgs pilnvērtīgi uzsākt studijas šajā programmā. Pārbaude tika veiksmīgi izturēta, par ko biju ļoti priecīgs.
Kādi bija Tavi kritēriji, izvēloties piemērotāko studiju programmu?
Esmu drošs, ka virtuālā realitāte būs daļa no mūsu nākotnes un redzu, ka galvas displeji nav tikai modes lieta vai izklaides rīks, tāpēc gribu būt soli priekšā un apgūt to, kas nākotnē būs pieprasīts. Man bija svarīgi uzlabot savas programmēšanas iemaņas, vēlējos veidot interaktīvu saturu, virtuālas pieredzes. Jau LMA studiju laikos biju pamēģinājis izveidot savu pirmo spēli, biju darbojies ar spēļu dzinējiem, iedziļinājies vizuālajā programmēšanā, taču vēlējos darīt ko vairāk.
Tev nav bakalaura izglītības IT jomā. Vai mājasdarbi sagādāja grūtības?
Mājasdarbi bija laikietilpīgi, jo man nebija tik padziļinātas pamatzināšanas. Visellīgākais uzdevums bija izveidot uz android telefoniem programmu, izmantojot android studio. Es jau pašā sākumā nejauši sabojāju sagatavi un ļoti nopūlējos, lai ar to tiktu galā. Bija grūti, bet nevienā brīdī nenožēloju, jo, kā saka: “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm!” Man, savukārt, padevās kas tāds, kas citiem nenāca viegli, piemēram, 3D modelēšana.
Tu piedalījies arī ViA Papildinātās un Virtuālās realitātes hakatonā. Kāda bija Tava pieredze?
Mums, kā virtuālās realitātes programmas studentiem, šī pasākuma apmeklējums bija obligāts. 48 stundas darbojāmies starpdisciplinārās komandās un tas bija ļoti intensīvs darbs. Nodibināju vērtīgus kontaktus, kas noderēs nākotnē. Pasākuma laikā iepazinos ar papildinātās realitātes uzņēmuma Overly pārstāvjiem, aprunājos, uzzināju, ar ko viņi nodarbojas, un vienojāmies, ka varēšu pie viņiem pavadīt savu praksi.
Kā augstskolā gūtās zināšanas Tev noder ikdienā?
Tagad bieži vien saskaros ar pasūtījumiem, kuros man jāizveido stendi izstādēm, medicīnas vai darba simulācijas, virtuālas izstādes muzejiem. Cilvēki pēc 10 gadiem būs neizpratnē, kā bez šī varēja iztikt! Jauniegūtās prasmes noder arī manā darba vietā – Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolā, kur iedvesmoju jaunos studentus apgūt virtuālās realitātes tehnoloģijas.
Kādi ir tavi darba pienākumi kā skolotājam?
Sākumā apmācīju jauniešus 3D animācijas veidošanā, pēc tam nāca klāt arī 3D modelēšana, tagad vadu arī skolēnu noslēguma darbus. Šobrīd ir jau pieci darbi, no kuriem trīs būs saistīti ar virtuālo realitāti. Gribas iesaistīt arvien jaunus jauniešus, jūtu nepieciešamību izveidot kopīgu telpu, laboratoriju, kurā strādāt, jo šobrīd konkrētas vietas nav. Mums ir prakses, kurās cenšamies ar citiem pasniedzējiem veidot kopīgus projektus, piemēram, mums izdevās veiksmīgi savienot darbu ar tēlniecības pasniedzēju. Skolēni var izveidot ar rokām savu skulptūru, tad mēs viņu ieskenējam ar fotoaparātu, rekonstruējam, ar 3D printeri izdrukājam, notiek atliešana un citi gala darbi. Lielisks piemērs, kā apvienot mākslu un jaunākās tehnoloģijas.
Kādu lomu nākotnē Tu redzi virtuālajai un papildinātajai realitātei?
Es uzskatu, ka drīzumā par iespēju studēt virtuālo realitāti cīnīsies daudzi, tostarp, arhitekti, mediķi, ainavu arhitekti, modes mākslinieki. Tie būs visi speciālisti, kuri vēlas iet līdzi laikam un izveidot modernu darba vidi, kuri vēlas izmantot tehnoloģijas savā ikdienas darbā. Gala produkts ir tāds, kuru saprot ikviens, arī tas, kurš ar datoru ir uz “jūs”, un tas ir pats labākais.
Kādi ir Tavi nākotnes mērķi?
Studijas ViA man pavērušas logu uz lietišķās zinātnes pasauli, kas man devis inerci un motivāciju pieķerties darbiem, kuri pirms tam man šķita grūti realizējami, taču tagad varu tos īstenot. Neatmetu domu par studijām doktorantūrā.
