Kā Jūs nonācāt Vidzemes Augstskolā?
Pēc savām sešu gadu studijām maģistratūrā un doktorantūrā Stokholmas Karaliskajā tehniskajā augstskolā, bija vēlēšanās savas zināšanas un pieredzi, kas iegūta studējot vienā no tajā brīdī TOP 100 augstskolām pasaulē, nodot arī citiem jauniešiem, lai lauztu daļā sabiedrības pieņemto stereotipu, ka Latvijas izglītība nekam neder. Paradoksāli, ka man ir bijušas neskaitāmas diskusijas ar šādiem vadošus amatus ieņemošiem “vietējās” studiju kvalitātes noliedzējiem, kuri paši nevienu stundu nav studējuši nekur citur, kā tikai Latvijā. Reālajā dzīvē tas tā nestrādā. Praktiski visu, neatkarīgi no augstskolas atrašanās vietas pasaulē, galvenokārt, nosaka paši studenti. Ja ir motivācija mācīties un dzīvē ko sasniegt, tad tieši studiju laiks ir tam piemērotākais sagatavošanās periods, bet ja vajag tikai “izglītības papīru”, tad te nekas vairs nav labojams, šādi rodas tikai jauni patērētāji, nevis jaunu, patiesu un sabiedrībai vajadzīgu vērtību radītāji.
Tā mani 2005. gadā šobrīd jau HESPI un UNESCO katedras vadītāja profesore Agita Līviņa uzaicināja uz Vidzemes Augstskolu kā vieslektoru, bet pēc gada jau tiku ievēlēts par lektoru Biznesa vadības studiju programmā.
Pēc pavadītajiem gadiem šeit, vai ir jomas, kurās redzams, ka kaut kas ir jāuzlabo, jāpapildina?
Ir divi veidi, kā iespējams kaut ko uzlabot vai papildināt. Viens, piešķirot papildus finansējumu jaunām iniciatīvām, otrs, izmantojot atsevišķu cilvēku entuziasmu, kuri virza šo pasauli uz priekšu, neprasot par to papildus samaksu. Diemžēl, jaunizveidotajā patērētāju sabiedrībā, entuziastu laiks ir sācis iet mazumā. No biznesa psiholoģijas viedokļa ir vienkārši izskaidrot, kāpēc mūsdienās aizvien vairāk priekšplānā izvirzās cilvēki, apveltīti ar lielu alkatības devu un varaskāri, vienkārši šādiem cilvēkiem ir lielas konkurētspējas priekšrocības salīdzinājumā ar nosacīti “normālajiem”. Jo šādu cilvēku ētiskās un sociālās atbildības robežas atrodas citā līmenī, viņi spēj visu to pašu, ko pārējie, plus lietas, kuras “normālie” nekad neatļautos darīt.
Un tieši tas ir svarīgākais - cienīt un godāt cilvēkus, kuri ikdienā dara “mazās” lietas, lai kādam rastos tā privilēģija darīt “lielās” lietas. Jo jāceļ saulītē to cilvēku darbs, vienalga, vai tas ir administrators, bibliotekārs, IT speciālists, pasniedzējs vai apkopējs, kuriem visas atvēlētās 8 stundas ir jābūt reāli savā darba vietā un kuriem nav iespējas paralēli strādāt neskaitāmās valdēs, padomēs, projektos, to, teorētiski, “darot” 24 vai pat vairāk stundas diennaktī. Tieši šī domāšanas maiņa, ikvienam apzinoties savas fizisko un mentālo spēju robežas, ir būtiska pozitīva kopējā rezultāta sasniegšanai.
Nesen Jūs saņēmāt Jūsu dzimtā novada augstāko apbalvojumu. Kāda ir Jūsu motivācija darboties ikdienā?
Tas bija Balvu novada augstākais apbalvojums - Atzinības raksts, ko nesen saņēmām Latvijas valsts neatkarības gadadienā. Es apzināti saku - “saņēmām”, tas ir visu pozitīvo iniciatīvu biedrības “PRO.ini” biedru, dalībnieku, atbalstītāju nopelns, lai gan uz atzinības raksta, formāli, ir mans un manas sievas vārds.
Šīs biedrības dibināšana 2004. gadā, pēc aiziešanas no Ventspils domes Ekonomikas vadītāja vietnieka amata, bija interesanta izvēle, jo, vienā dienā, konstatēju, ka mani iekrājumi no darba domē un Valsts zemes dienestā drīz beigsies un es gribu turpināt savu dzīvi strādājot par “labu cilvēku”. Tā arī radās šī biedrība, kuras aktivitātēm veltu lielāko daļu no sava brīvā laika. Un, kā izrādījās, tas kādam arī ir vajadzīgs.
Kādi ir lielākie izaicinājumi mācot studentus mūsdienās?
Šobrīd notiek tiešām lielas pārmaiņas studentu mācību procesā, jo, gan izteiktas mūsdienu “patērētāju sabiedrības” veidošanās process, gan COVID 19 “zudušie” divi reālās dzīves gadi ir radījuši jaunu paaudzi, kuri savu dzīvi pavada kaut kādā “antirealitātē”, visu sev nepieciešamo atrodot interneta virtuālajā pasaulē, atsakoties no saskarsmes un komunikācijas ar reāliem cilvēkiem reālajā pasaulē. Un tieši tas ir specifisku profesionālo priekšmetu pasniedzēju grūtākais uzdevums, pašiem saprast, vai studentus virzīt uz nākotni, kur visi reālā biznesa procesi piemērosies šai “virtuālajai pasaules realitātei”, vai, tieši otrādi, lauzt jauniešu ilūzijas ka “visu taču var atrast internetā”, cenšoties pierādīt, ka vēl ilgus gadu desmitus viņiem vajadzēs gan reālu gultiņu kur pačučēt, gan reālu bulciņu ko notiesāt, gan reālu mežu, kur pastaigāties.
Ārpus darba, kas ir tas, kas Jūs interesē un aizrauj?
Es daudz lasu, iespējams, pat pārāk daudz. Un darbojos mūsu pozitīvo iniciatīvu biedrībā “PRO.ini”, primāri, kā brīvprātīgais, sekundāri kā valdes priekšsēdētājs. Mūsu biedrība ir unikāla ar to, ka tajā nav jāmaksā iestāšanās un biedra naudas, bet ir jānostrādā noteikts brīvprātīgā darba stundu skaits, lai nokļūtu mūsu pulkā. Ja sākotnēji tas likās tik elementāri izpildāms kritērijs, tad praksē tā nebūt nav. Jo ir ļoti daudz cilvēku, kuriem nepieciešami dažādi, tai skaitā, mūsu veidotie pasākumi, bet ir ļoti maz cilvēku, kuri būtu gatavi ziedot savu brīvo laiku šādu pasākumu veidošanai un vadīšanai. Tāpēc manu interešu lokā ir arī tehnoloģijas un datorsistēmas, kuras palīdz aizvietot iztrūkstošās rokas, organizējot aktīvās atpūtas un tautas sporta pasākumus brīvā dabā. Pēdējo gadu laikā mēs esam “izdzinuši cauri mežam” vairākus tūkstošus bērnu un jauniešu, kad vismaz pāris stundas viņi ir atrauti no saviem viedtelefoniem. Orientēšanās ir ideāls harmoniskas personības veidošanas sports, jo vienlaicīgi nodarbinātas ir gan kājas, gan galva. Un, svarīgi, ka par pieļautajām kļūdām, nav neviena cita, kuru vainot, kā tikai pašam sevi! Protams, arī te mēs esam samērā unikāli, jo visos mūsu biedrības pasākumos ikviens dalībnieks drīkst piedalīties pilnīgi bez maksas, visus izdevumus sedzot no mūsu pašu vai mūsu sadarbības partneru puses.
Vēl mēs nedaudz cenšamies labot valsts pārvaldes neizdarības, Latvijas austrumu pierobežas skolās, sadarbībā ar mūsu ilggadējiem draugiem no Holandes, papildinot un uzturot skolu datorklases. Dīvaini sanāk, uz papīra Latvija ir IT speciālistu sagatavošanas un augstas pievienotās vērtības ražošanas “megavalsts”, bet realitātē, ierodoties parastas lauku skolas datorklasē, kur šie nākotnes IT “superspeciālisti” mācās, var noģībt… Nesen paskaitījām, ka kopā, pēdējo 15 gadu laikā, kopš darbojas šis mūsu neformālais projekts, dažādām skolām ir sagādāta un uzstādīta datortehnika aptuveni pusmiljona eiro vērtībā. Summa, kuru, būtībā, bija jānodrošina valstij no savas puses, ja ticēt sarakstītajiem valsts attīstības plāniem un stratēģijām.
Tas arī ir svarīgākais, ar ko savā dzīvē šobrīd nodarbojos un kas mani interesē - joprojām palikt par cilvēku šajā nebūt ne vienkāršajā un nesaprātīgajā pasaulē.
