Agnese Dāvidsone ir Komunikācijas un mediju, kā arī Pārvaldības un inovāciju studiju virzienu direktore. Ikdienā pasniedz kursus „Latvijas mediju vide”, „Socioloģija”, „Komunikācijas instrumenti”, „Žurnālistikas žanri un tehnikas”, bet kā savu pētniecības lauku Agnese Dāvidsone izvēlējusies mediju pratību un mediju auditorijas.
Kas ir Jūsu zinātniskie sasniegumi?
Mans šā brīža lielākais zinātniskais sasniegums ir mana disertācija. Pētījums ir saistīts ar to, kā un kāpēc pedagogi lieto dažādas tehnoloģijas, mēģinot dot atbildi ļoti iesīkstējušai domai, ka ir labi pedagogi un ir slikti pedagogi, par labajiem saucot tos, kas intensīvi strādā ar šīm dažādām tehnoloģijām. Vēlos iezīmēt, ka dažādu tehnoloģiju intensīvā lietošana ne vienmēr nozīmē arī gudru lietošanu, savukārt tehnoloģiju nelietošanas pamatā ir ļoti nozīmīgi apsvērumi, nevis cilvēka šaurais skatījums, ietiepība vai vecums, bet gan dažādu apstākļu kopums. Zinu, ka ir pētnieki, kuriem zināmā disertācijas izstrādāšanas posmā vairs nepatīk izvēlētais temats, nekas tur neliekas vairs ne svarīgs, ne interesants, bet man tā noteikti nav. Man ir virkne publikāciju, esmu uzstājusies konferencēs, un arvien ir idejas, kā šo tematu turpināt nākotnē.
Kāpēc un kā Jūs pievērsāties pētniecībai?
Es pat nezinu - tas bija kaut kā tā ļoti vienkārši un dabiski. Strādāju žurnālistikā, kad man piedāvāja vadīt pāris kursus Vidzemes Augstskolā. Vēlāk es sāku darbu administratīvā amatā šeit augstskolā un vienā brīdī sapratu, ka Vidzemes Augstskola jau ir mana pamata darba vieta, kur man ļoti patīk. Strādājot šajā jomā, doktora grāda iegūšana ir pilnīgi pašsaprotama lieta. Tas ir arī tas veids, kā es „uzpildos”.
Man laikam ir tāds urķīgais prāts, gribas ne tikai klaigāt emociju iespaidā, bet tomēr pateikt kaut ko pierādījumos balstītu, ar datiem pamatotu. Šeit augstskolā mēs arī savā starpā ļoti daudz runājam un diskutējam, kas ir ļoti pozitīvi – jebkurā brīdī var pēkšņi sākties diskusija par kaut kādu ideju, pētījumu, par kaut ko, ko kāds ir izlasījis. Mēs dalāmies, runājam par to, kur varētu būt saskatāmas kaut kādas korelācijas, rodot idejas jauniem pētījumiem. Zinātne iedod spēju sistematizēt to, ko tu redzi - tās ir pilnīgi citas acis, ar kurām tu skaties uz pasauli, un tas man ļoti patīk.
Kādu būtu jūsu ieteikumi jauniešiem ceļā uz pētnieka profesiju?
Jāzina, ka tas nenāks ātri un viegli, bet būs smagi, jo tas ir darbs ar sevi. Ir vispār jāpierod lasīt, jāpierod ļoti sistemātiski strādāt ar informāciju, jāpierod būt pacietīgam, jo nekas nenotiek ātri, jāpierod fokusēties. Taču tam visam seko ļoti liels gandarījums, un zināšanas ir kaut kas neizmērojami vērtīgs – to tev neviens nevar atņemt.
Kas, Jūsuprāt, ir nozīmīgākais zinātniskais sasniegums pasaulē?
Man uzreiz elektrība nāk prātā. Ja rastos tāda negaidīta situācija, kad pazūd elektrība, tad būtu diezgan traki arī zinātnes jomā - visas datu bāzes, interneta sakari, arī tā vide, ko mēs pētām, pagaistu. Tā gan arī varētu būt ārkārtīgi interesanta situācija komunikācijas jomā – izdomāt, kā kompensēt to milzīgo trūkumu. Kā tad mēs uzrakstītu savas lieliskās publikācijas?! (smejas)
