Gatis Krūmiņš

Kā Jūs raksturotu laiku, kuru esat pavadījis Vidzemes Augstskolas rektora amatā?

Es šo laiku raksturotu kā ļoti interesantu, dinamisku, arī sarežģītu, bet es neko nenožēloju un ja man būtu iespēja no šiem gadiem atteikties vai neatteikties, tad es pilnīgi noteikti neatteiktos.

Kas ir bijis sarežģītais, esot Vidzemes Augstskolas rektoram?

Jādara ļoti daudz dažādas lietas. Ejot laikam, augstskolā tika ieviestas dažādas pārmaiņas, mainījās augstskola un tas, ko mēs darījām. Dažādas lietas notika arī ārējā vidē. Sākot ar dažādiem notikumiem pasaulē, ģeopolitiku u.tml. Arī Ukrainas krīze, kas aizsākās nu jau tālajā 2014. gadā. Toreiz mēs kā augstskola iesaistījāmies, palīdzot Latvijas valdībai cīnīties pret dezinformāciju. Nebija vienkārši arī tas, kas notika mūsu nozarē - mūsu valdība un nozares ministrija pastāvīgi meklē ceļus kā pēc savas saprašanas izglītību un zinātni padarīt labāku, taču ne vienmēr tas izdodas tik labi, kā ir iecerēts. Un arī augstskolas iekšējā vide. Augstskolai jāmainās, jāiet līdzi laikam. Ir daudzas jaunas lietas, kas tika ieviestas saistībā ar zinātni, dažādas inovācijas u.c. Notiek vairāk starptautisku sadarbību, cilvēkiem bija jāmainās, mani ieskaitot. Es šobrīd esmu pavisam cits cilvēks, nekā es biju pirms 8 gadiem.

Vai Jums šķiet, ka Jūs, esot rektora amatā, esat sasniedzis visus mērķus, kurus vēlējāties sasniegt?

Visus noteikti nē. Es gribēju, lai augstskola ir vēl vairāk starptautiska, kad apmēram trešā daļa no pasniedzējiem un zinātniekiem ir no citām valstīm un šeit Valmierā dzīvo uz vietas. Es gribēju, lai studentu skaits ir vismaz 1000 studenti un, ka liela daļa no viņiem ir no dažādām citām valstīm, ka vide ir daudz starptautiskāka. Tas vēl nav noticis, bet mēs ejam tajā virzienā un cenšamies darīt vēl vairāk. Kas attiecas uz zinātni, tur viss ir noticis vairāk un labāk, nekā bijām domājuši. Mēs darām ļoti daudz un nacionālā līmenī mums tiešām ir ļoti nopietna reputācija. Ar mums rēķinās un tas ir tas, kas ir mainījies. Zinātnes jomā mēs esam spēcīgs nacionālais spēlētājs. Arī no Rīgas uz mums skatās citādāk, nevis kā uz kaut kādu provinciālu augstskolu, bet uz līdzvērtīgu partneri un izturas ar cieņu. Ir interesanti un es domāju, ka pašapziņa kopumā augstskolai ir augusi un tas ir ļoti svarīgi. Arī mums, latviešiem kā nācijai, ir jāsaprot, ka mums ir jādara kopā ar citiem, nevis jāskatās, kā dara citi un jāmēģina pielāgoties. Un es domāju, ka tas virziens mums ir.

Kas, Jūsuprāt, varētu būt tas, ko varētu darīt, lai augstskola kļūtu vēl starptautiskāka?

Mēs šobrīd to darām un pie tā strādājam. Mēs esam daļa no Eiropas universitāšu programmas, kas ir aktuāla visā Eiropā. Tā ir cita līmeņa Eiropas augstskolu sadarbības koncepcija, galvenais uzdevums ir radīt nākotnes augstāko izglītību Eiropā, kur nepastāv ne valstu robežas, ne aizspriedumi domājot par izglītības saturu. Programmas ideja dzima pirms dažiem gadiem, pēc Francijas prezidenta Makrona iniciatīvas. Šobrīd mēs esam sešu, bet drīzumā būsim jau astoņu Eiropas valstu augstskolas, kuras veido nākotnes universitāti. Mēs būsim daļa no tā. Tā ir lieliska iespēja. Es domāju, ka tas būs citādi, nekā izdarīt to vieniem pašiem, jo ja mēs pareizi izmantosim šo iespēju un veidosim starptautisko vidi kopā, tas palīdzēs gan zinātnē, gan studentu apmaiņā, gan pasniedzējiem. Tas mums palīdzēs pildīt to misiju, kas mums ir uzticēta Vidzemē un Latvijā. Ja mēs būsim daļa no tā visa, tad, es ceru, ka viss izdosies.

Kādu Jūs vēlētos redzēt Vidzemes Augstskolu nākotnē?

Es domāju, ka ja runā par vīziju, kas vispār ir augstskola, tad tas noteikti ir reputācijas jautājums. Es gribu, lai izdzirdot vārdu Vidzemes Augstskola pēc 10 gadiem, ne tikai Latvijā, bet arī tādā Baltijas jūras reģionā, cilvēki domā, ka tā ir tā vieta, kur ir trakās idejas, kur ir eksperimentējošais domāšanas veids, kur viņi dara tās trakās lietas, kurām neviens agrāk neticēja. Ka mēs to darījām pirmie un pārējie pēc 5 gadiem, ka mēs ejam laikam pa priekšu. Es domāju, ka tā ir tā reputācija. Un mēs to varam izdarīt, jo tas, ka mēs esam alternatīvi domājoši ir ielikts tādā kā Vidzemes Augstskolas šūpulī. Kā Rīgā reizēm mūs sauc “mazi un nešpetni”, tādā pozitīvā nozīmē. Visas iespējas, kas mums ir, ir jāizmanto un es redzu, ka tas ir iespējams.

Kādi ir Vidzemes Augstskolas ieguvumi atrodoties reģionā, Valmierā?

Es domāju, ka tā ir daļa no nākotnes pasaules. Tā ir gan studentu, gan pasniedzēju dzīves kvalitāte. Tā ir daudz tīrāka vide, tas nav bezjēdzīgi patērēts laiks dažādos sastrēgumos. Es pats esmu dzimis un audzis Rīgā un kad kādreiz tur esmu darba darīšanas, tad pārvietošanās vienmēr aizņem ļoti daudz laika. Protams, tu vari mašīnā klausīties radio vai podkāstus, bet tas ir zaudēts laiks. Es domāju, ka viena no galvenajām priekšrocībām ir Valmieras vide. Tā ir moderna, viss ir pieejams, kultūra, sports, izklaides iespējas. Es redzu, ka pasaule uz to šobrīd virzās un arī lielie starptautiskie uzņēmumi arvien vairāk rūpējas par saviem darbiniekiem, nemēģina izvēlēties lielas metropoles ar miljoniem cilvēku. Es domāju, ka tas ir tas labais, bet sabiedrībai vēl līdz tam vēl ir nedaudz jāizaug. Arī Valmierai daudz kas jādara, lai izmantotu šīs iespējas vēl vairāk. Es domāju, ka tā ir tā nākotne, svaigāks gaiss, iziet ārā, 5 minūtēs no augstskolas ieiet mežā un izvēdināt galvu. Lielā daļā pasaules metropoļu tas nav iespējams un parki nav tas pats. Šeit meži ir autentiski. Kaut vai viens piemērs, kad mēs bijām pie mūsu Beļģijas partneriem, viņi ar milzīgu lepnumu rāda, kāds viņiem ir izveidots stūrītis ar galdiņu un krēsliem, kur studenti var iznākt ārā pie dabas. Viņiem tas viss ir mākslīgi uzbūvēts. Mums tas šeit ir autentisks un tā ir tā nākotnes vide, tā ir vērtība.

Kādi ir Jūsu nākamie mērķi pētniecībā?

Tas ir diezgan sarežģīts jautājums, jo man ir daudz interešu. Bieži ir izvēle starp to, kas interesē mani pašu un starp to, kas ir vairāk nepieciešams. Un tā, es domāju, ir katra pētnieka dilemma. Es esmu vēsturnieks un tā ir mana komforta zona. Man ļoti patīk rakties dažādās vēsturēs, šķetināt vēstures notikumus dažādos veidos, rokot gan filmējoties televīzijā, gan arhīvos. Tas ir tas, ko man ļoti patīk un ko es labi māku izdarīt. Bet tad vienmēr ir tas jautājums vai iet iekšā kaut kādās citādās jomās, veidot starpdisciplinārus projektus. Tas ir, piemēram, saistīts ar ekonomiku, valsts attīstību, valsts plāniem. Tas ir virziens, kuru es redzu, kā izpētīt. Un tas ir arī Eiropas universitātes kontekstā, ka mēs varētu paskatīties, kā šie dažādie valstu reģioni, kuros mēs būvējam, kā tie ir attīstījušies pēdējos 100 gados. Tāda ir tā mana pētniecības ambīcija uz šo brīdi. Iespējams, es to varētu darīt un tad saliktos kopā gan tas, ka es palieku draugos ar vēsturi, gan arī es palīdzu veidot nākotnes Eiropas sabiedrību. Tas jau nav tikai par Vidzemes Augstskolu, tā ir arī pašvaldība, uzņēmumi un viss pārējais, ko mēs veidojam kopā. Un zināšanas par pagātni, kā tas ir bijis, ļoti palīdz saprast tās valstis un veidot to nākotni kopā, jo tad mēs redzam, kādas viņiem bijušas attīstības tendences.

Tad varētu teikt, ka tagadējās pētījumu idejas ir saistītas ar šobrīd aktuālām tēmām?

Jā, visas idejas ir saistītas ar kādu šī brīža aktualitāti. Manuprāt, mēs esam aizmirsuši tādu lietu kā ilgtermiņa domāšanas kultūra. Mēs šobrīd plānojam ļoti īsos nogriežņos, bet mēs aizmirstam lielo mērķi, kas ir Latvijai vai Eiropai. To bieži ļoti labi var izdarīt, ja mēs paskatāmies pagātnē. Un tas ir tas, ko es mēģinu izdarīt. Es caur pagātnes izzināšanu parādu nākotni un reizēm man ir taisnība. Piemēram, šķiet, pirms 5 gadiem televīzijas intervijā es teicu, ka 10 gadu laikā Latvijā iebrauks desmitiem vai simtiem tūkstošu bēgļu, dažādu iemeslu (ekonomisku, ģeopolitisku u.tml.) dēļ. Un to man palīdz izdarīt manas vēstures zināšanas un spēja to salikt kopā ar tajā brīdī esošo situāciju. Bieži vien es neesmu pārsteigts par dažādiem notikumiem, kas notiek, jo es paredzu, ka tas varētu būt viens no scenārijiem. Protams, es nevaru paredzēt precīzu nākotni un es nezinu kā beigsies, piemēram, karš Ukrainā, bet es varu paredzēt kaut kādus scenārijus, kā tas varētu attīstīties, stāstīt citiem par to un savā ziņā izglītot sabiedrību.

Kāda ir Jūsu siltākā un mīļāka atmiņa no laika Vidzemes Augstskolā?

Tā ir neformālā vide. Man ļoti patika tas, kā mēs ar Miku Balodi braucām pāri blakus esošajam Gaujas tiltam, sēdējām džipa piekabē un lējām spaiņus ar aukstu ūdeni un ledu sev virsū. Tas izaicinājums bija pirms vairākiem gadiem un to visu filmēja. Tās ir tādas uzdrīkstēšanās lietas un tas bija ļoti interesanti. Mēs teicām uzrunu, toreiz tā ideja bija, ka mēs esam gatavi darīt visu, lai atbalstītu augstāko izglītību un zinātni. Tad ir uzstāšanās dažādos studentu pasākumos, piemēram, spēlēt instrumentus, ko es nebiju darījis ļoti ilgu laiku. Tie neformālie pasākumi, braucieni, viss, kas saistīts ar augstskolu, ne tas administratīvais darbs, bet visa augstskolas vide. Tās ir mīļākās atmiņas.

Tas, ko es vēl gribēju pateikt, man ļoti paveicās ar to, ka es atradu cilvēku, ar kuru kopā strādāt. Iveta Putniņa, prorektore, ar kuru mēs kopā nostrādājām pēdējos 8 gadus. Viņa lielā mērā ievirzīja manu domāšanu starptautiskajā vidē, viņa palīdzēja brīžos, kad es biju vairāk nodevies zinātnei, kad grāmatas vai lielie projekti gāja uz noslēgumu, Iveta vienmēr bija saprotoša un tādos brīžos pat reizēm darīja manu darbu. Un ir ārkārtīgi svarīgi, ka tev ir kāds, kas tevi atbalsta. Protams, tas bija viss augstskolas kolektīvs, bet tieši augstskolas vadībā, jāsaka, ka mēs visus pēdējos 8 gadus strādājām tandēmā un bez viņas daudz kas nebūtu bijis iespējams. Ja kādreiz no malas skatoties šķiet, ka tas ir tāds viena cilvēka fenomens, tad tas tā nav. Ir vajadzīgs cilvēks, ar kuru kopā strādāt, kuram tu uzticies. Un man ar to ir ļoti paveicies. Ivetai milzīgs paldies par to. Pateicoties viņai mūsu augstskolā ir starptautiska vide un dažādas lietas, par kurām tieši viņa mani pārliecināja, ka tās būtu jādara, viņai mūžīgi ir ļoti daudzas radošas idejas prātā, kā lietas atrisināt netradicionāli. Tam visam ir ļoti liela nozīme. Atbalsts, ieklausīšanās vienam otrā. Vienmēr šķiet, ka to visu izdarījis viens cilvēks, rektors, bet tā pilnīgi godīgi runājot, bez viņas es ļoti daudz ko nebūtu izdarījis. Paldies Ivetai un paldies arī pārējai augstskolas komandai. Es vēlu Ivetai būt arī nākamajā augstskolas vadībā, jo augstskola arī turpmāk no tā tikai iegūs, ja ieklausīsies viņas viedoklī un to respektēs.

Intervija 2017. gadā.

Esat apstiprināts par ViA rektoru uz otro termiņu. Kas ir mainījies šo četru gadu laikā un kas mudināja uz šo amatu pretendēt atkārtoti?

Mainījies ir gana daudz. Ja pirms četriem gadiem savas kandidatūras izvirzīšana bija ātrs lēmums, ko savā ziņā var nosaukt pat par zināmu avantūru, tad šoreiz tas bija gana izsvērts un ilgi apdomāts solis. Kāpēc to, kas notika pirms četriem gadiem, raksturoju kā avantūru? Jo Latvijā akadēmiskās tradīcijas ir gana konservatīvas, un ļoti reti par rektoru kļūst kāds, kas ir atnācis “no malas”. Man nebija nekādas pieredzes Vidzemes Augstskolā, ja neskaita dalību pāris studiju virzienu akreditācijās. Gandrīz vienmēr par rektoru, īpaši universitātēs, kļūst kāds, kas tanī pašā augstskolā ir veidojis visu savu akadēmisko karjeru un pirms ievēlēšanas ilgstoši ir bijis prorektors. Pasaulē gan arvien biežāk rektora amata ieguvējs nav iepriekš bijis saistīts ar konkrēto institūciju. Un es to atzīstu par labu praksi, jo tad rektors var labāk īstenot savas ieceres, īpaši, ja plānots ieviest kādas būtiskas pārmaiņas.

Kas mainījās Vidzemes Augstskolā?

Strauji pievērsāmies zinātnes virzienam. Zinātniskā darbība ir ievērojami aktivizēta, faktiski visas tās reformas, ko mēs īstenojām, lielā mērā bija vērstas uz to, lai mēs kļūtu par tādu akadēmisku institūciju, kas vienlīdz lielu nozīmi pievērstu kā pētniecībai, tā arī studentu apmācībai. Mums ir izdevies ieiet ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskajā zinātniskā apritē, un, ja pirms dažiem gadiem tie bija atsevišķu indivīdu panākumi, tad šobrīd jau var teikt, ka to dara augstskola kopumā. Esam kļuvuši par zinātnisku institūciju un izmantojam visas tās iespējas, ko šāds statuss var dot. Mēs augam ļoti strauji, un dažiem pētniecības virzieniem šobrīd ir visi priekšnosacījumi dažu gadu laikā nokļūt attiecīgo jomu elitē. Un šīs pētniecībā gūtās zināšanas mēs pārnesam mūsu studiju kursos, kas nodrošina studiju kvalitāti. Neapšaubāmi, mūsu priekšrocība ir ciešā sadarbība ar nozarēm, tas Vidzemes Augstskolā notika jau ilgi pirms manas atnākšanas un pirms valsts politikas līmenī sāka runāt, ka augstskolām jāsadarbojas ar industriju. Mēs par to nevis runājam, bet darām.

Kādas ir tuvāko gadu prioritātes?

Ja runājam par augstskolu kopumā, tad uzskatu, ka jāpanāk, lai Vidzemes Augstskolas ieņēmumu lielāko daļu veidotu finansējums, kas iegūts ārpus Latvijas, un lai vismaz trīs no mūsu pētniecības un studiju virzieniem kļūtu starptautiski konkurētspējīgi. Bieži vaicā, kā tad to konkurētspēju var izmērīt, tad mana atbilde ir sekojoša - ja jūs regulāri īstenojat kopīgus projektus ar kādām no pasaules TOP 50 institūcijām, tad ar jūsu kvalitāti viss ir kārtībā. Un tad jau pati no sevis veidojas starptautiska pētniecības un akadēmiskā vide. Visticamāk, ka gandrīz viss studiju process maģistra un doktora līmenī pēc dažiem gadiem pie mums notiks angļu valodā. Tas būs neizbēgami, ja vēlamies, lai labi ārzemju akadēmiskie spēki, ka arī citu zemju studenti brauc pie mums. Neesmu starp tiem, kas paģērē, ka visiem, kas pie mums ir atbraukuši akadēmiskajā darbā uz ilgāku laiku, ir jāprot latviešu valoda. Un tāpat noraidu bažas, ka ar to mēs kādā veidā apdraudēsim latviešu valodu. Mūsu zinātnisko valodu mēs apdraudēsim gadījumā, ja mēs nebūsim starptautiskajā zinātniskajā apritē. Tad gan mums nebūs jaunāka zinātniskā terminoloģija latviski, jo gluži vienkārši nezināsim, kas pasaulē notiek. Esmu jau teicis, - ja kāds vēlas noslēpt savu zinātnisko atklājumu rezultātus, tad vislabāk tos ir publicēt latviešu valodā. Garantēts, ka starptautiskā zinātniskā sabiedrība par jūsu pētījumiem neko neuzzinās.

Jūsu darbs nav saistīts tikai ar augstskolas vadīšanu, esat visai pamanāms arī kā vēsturnieks.

Jā, pētniecība vēstures jomā ir neatņemama manas dzīves daļa. Tas gan ievērojami pagarina manu darba dienu un samazina brīvdienu skaitu, taču tā ir mana izvēle. Pirmajā augstskolas vadīšanas gadā gandrīz nemaz nepievērsos pētniecībai, bet tad sapratu, ka bez tās nevaru iztikt. Mani ļoti interesē vēsture. Šķiet, ka pirmā lasāmviela, ko es izlasīju bērnībā, kad tikko iemācījos lasīt, bija divdesmitajos līdz trīsdesmitajos gados izdotās Latviešu konversācijas vārdnīcas no manas omes grāmatplaukta – izlasīju visus sējumus no vāka līdz vākam. Tur ļoti lielu daļu satura veidoja vēsture, un, kad sāku iet skolā, tur sāka mācīt vēsturi, konstatēju, cik ļoti atšķiras tas, ko es iepriekš biju izlasījis un ko stāstīja mani radinieki no tā, ko skolā mācīja. Visu to drausmīgo padomju ideoloģiju ar sociālistiskajām revolūcijām un laimīgo dzīvi Padomju Savienībā. Gan mana mamma, gan tēvs ir cēlušies no spēcīgām zemnieku dzimtām, kas ar savu darbu bija tikušas pie labi koptām lauku saimniecībām. Saimniecības padomju vara bija atņēmusi, taču darba mīlestību tiem, kas bija izdzīvojuši represijās, atņemt neizdevās. Varbūt tas ir gēnos, taču tāds jēdziens kā “astoņu stundu darba diena” man, plānojot savu laiku, nekad nav eksistējis.

Nav noslēpums, ka arī tagad dzīvojat laukos. Kāpēc tāda izvēle?

Jā, tur laikam atkal tie gēni. Kolīdz deviņdesmitajos gados bija iespējams atgūt īpašumus, tad es šo iespēju izmantoju, un jāsaka, ka jau studenta gados ar vienu kāju biju laukos. Visu 21.gadsimtu jau pastāvīgi dzīvoju Lēdurgā, tuvākie kaimiņi ir aptuveni kilometra attālumā.

Es uzaugu un skolā mācījos Rīgā, dzīvoju daudzdzīvokļu mājā Purvciemā. Pie pirmās izdevības braucu pie vienas vai otras vecmammas uz laukiem - gan nedēļas nogalēs, gan brīvdienās. Šķiet, ka Rīgā es nepavadīju nevienu vasaras brīvlaika dienu. Pilsētas daudzdzīvokļu māju vide mani gluži vienkārši nospieda, laukos es jutos daudz labāk un brīvāk. Es atceros, ar kādu skepsi sākumā uz mani lūkojās kaimiņi, kad es parādījos Lēdurgā: “Nu ko tas muzikants tur...” Es tobrīd studēju Mūzikas akadēmijā, un laikam neviens neticēja, ka es spēšu ko reālu izdarīt postažā, kas bija visapkārt – ēkas ar cauriem un iebrukušiem jumtiem, pagalmā nātres līdz logiem. Taču nevienu brīdi nedomāju “mest plinti krūmos”, man tāda doma pat prātā neienāca. Apguvu dažādas amata prasmes, savām rokām atjaunoju un pat uzbūvēju no “nulles” pāris guļbūves savā saimniecībā. Nevienu brīdi neesmu nožēlojis pārvākšanos uz laukiem.

Atgriežoties pie pētniecības, ko varat nosaukt kā savu lielāko panākumu?

Pie pētniecības rezultātiem neapšaubāmi grāmatas "Latvijas tautsaimniecības vēsture" izdošanu šī gada maijā. Tas bija gandrīz četrus gadus ilgs projekts, un esmu patiesi gandarīts, ka šo ambiciozo ieceri izdevās īstenot. Kopumā mēs bijām 10 autori, taču es biju arī projekta saturiskās daļas vadītājs – sastādītājs un zinātniskais redaktors. Piesaistījām arī daudzus nozaru ekspertus. Un rezultāts nav tikai šī vairāk nekā 1000 lappušu biezā grāmata, bet arī daudzu domubiedru atrašana. Likumsakarīgi, ka šobrīd mazliet variētā sastāvā turpinām darbu pie divām citām iecerēm – izdosim "Latvijas tautsaimniecības vēsturi" angļu valodā, kas īpaši būs orientēta uz starptautisko lasītāju, kā arī plānojam "Baltijas ekonomiskās vēstures" izdošanu četrās valodās. Līdz ar to mans pētnieciskais darbs līdz 2020. gadam lielā mērā jau ir saplānots. Ja pie veiksmēm, tad noteikti jāpiemin arī mūsdienu tehnoloģiju izmantošana. Nu jau vairākkārt drukātajos izdevumos esam izmantojuši digitālās platformas ar tā saukto “bilžu atdzīvināšanu”. Ar telefonu vai planšeti noskenējot attēlu, jūs tiekat pie video, kas ir saistīts ar šo attēlu vai grāmatu kopumā. Tā ir neaptverama inovācija, kas paver ļoti plašas iespējas mūsdienīgi pasniegt pētniecības rezultātus jomās, kur līdz šim bija jāaprobežojas vai nu vienīgi ar drukāto, vai nu vienīgi ar digitālo (video) formātu. Mēs esam atraduši veidu, kā šīs lietas savienot.

Gandrīz visi Jūsu pieminētie projekti, tāpat arī augstskolas vadīšana, ir raksturojami kā ilgtermiņa darbi. Kas liek domāt ilgtermiņā?

Tas ir sarežģīts jautājums, bet zināmu skaidrojumu tam var rast. Nekur un nekad neesmu mācījies nekādas vadīšanas vai plānošanas teorijas, lasījis gan esmu par tām lietām visai daudz, arī vēsturiskā kontekstā. Bet esmu lielo formu piekritējs gan literatūrā, gan arī mākslās, visvairāk mūzikā. Labprāt lasu klasiķu darbus, tāpat klausos simfonijas. Šie formāti radikāli atšķiras no tā, kas arvien vairāk tiek patērēts mūsdienu sabiedrībā. Arvien īsāki video un “labākā” lasāmviela ir tā, ko var "izraut cauri" vienā mirklī pirms iemigšanas. Man ir pāris reizes vaicāts, ko darīt, lai sāktu domāt stratēģiski ilgtermiņā. Es atbildu – iemācieties klausīties klasisko mūziku. Kad spēsiet noturēt uzmanību visā Stravinska “Svētpavasarī” vai kādā Bēthovena simfonijā, zināmu pakāpi būsiet sasnieguši. Cilvēki domā, ka es jokoju, bet tas ir pavisam nopietni. Ja spējat uztvert ilgākas lietas, tad ar laiku sākat domāt ilgtermiņā. Labi, ja nepatīk mūzika, tad darāt to pašu ar literatūru. Bet šai apmācības “programmai” nevar pieiet formāli. Ja aiziesiet uz koncertu, un tur tik par to domāsiet, kas jums mugurā – vai visi jauno kleitu vai uzvalku pamanīs, vai arī ar skatienu meklēsiet, kas vēl pazīstams ir uz koncertu atnācis, bet mūziku pat lāgā nedzirdēsiet, tad no personības izaugsmes viedokļa tas viss ir “kaķim zem astes”. Tāpat ar grāmatām – ja nopirksiet un ieliksiet plauktā, lai visi redz, ka jums tāda ir, ar to būs par maz. Un labās grāmatas ir jāpārlasa vismaz reizi desmit gados. Katru reizi pamanīsiet ko jaunu, tāpat kā klausoties it kā vienu un to pašu mūziku.

Ko Jūs novēlat līdzcilvēkiem?

Manuprāt, pats būtiskākais ir neizlikties par to, kas jūs patiesībā neesat. Dariet to, kas jums patīk un sanāk, un ļaujiet, lai apkārtējie jūs pieņem tādu, kāds esat. Tas darīs laimīgāku gan jūs, gan arī citus.