Studējis komunikācijas zinātni un strādājis žurnālistikā, tagad Jānis Buholcs ir Vidzemes Augstskolas asociētais profesors. Ikdienā viņš lasa tādus studiju kursus kā „Mediju ētika”, „Mediju ekonomika”, „Tiešsaistes informācijas vide” un citus, bet pētniecībā pievēršas žurnālistikas un sociālo mediju tēmām. Līdztekus tam viņš seko līdzi mediju vides profesionālajām aktualitātēm.
Kādi ir Jūsu jaunākie un svarīgākie pētījumi?
Viens no pēdējiem pētījumiem ir saistīts ar Latvijas emigrantiem un viņu komunikāciju tiešsaistē – par to, kādā veidā no Latvijas aizceļojušie cilvēki izmanto sociālo tīklu vietnes un citus personālos medijos, lai uzturētu kontaktus ar Latviju un savā starpā sadarbotos. Šādi viņi vienlaikus gan apmainās ar praktisku atbalstu, gan arī izsaka savu nacionālo identitāti, kuras izpausmes savukārt mēdz būt arī konfliktējošas.
Tiešsaistes saziņas tematikai pievērsos savā doktora disertācijā. Pētīju attiecību formas, kuras veido tiešsaistes sociālo tīklu vietņu lietotāji un virtuālo kopienu dalībnieki. Tiešsaistes attiecības pētījumā apskatīju kā daudzveidīgu parādību, kur komunikācijas dinamika ceļas no digitālās vides un lietotāju interešu mijiedarbības. Jau kopš interneta komunikācijas izpētes pirmsākumiem pētniekus ir interesējušas tiešsaistes kopienas, kur dalībnieki apvienojas uz kopēju interešu, ne ģeogrāfiskās atrašanās un pat ne vienmēr uz personiskas pazīšanās pamata. Tomēr arī šādās kopienās veidojas atšķirīgas attiecību formas, un dalībnieki izmanto dažādus “maršrutus”, kā izdarīt spriedumus par to, kas ir citi dalībnieki un cik lielā mērā tiem var uzticēties.
Taču svarīgs ir katrs labi paveikts pētījums. Pētījumi ļauj nonākt pie jauniem secinājumiem ar ko piedalāmies akadēmiskajās vai sabiedriskajās diskusijās. Dzīvīgas diskusijas, kas ļauj veidoties jaunām idejām, pētniekiem ir arī viens no elementiem, kas pētniekam sniedz gandarījumu par savu darbu.
Vai jau kopš bērnības vēlējāties būt pētnieks?
Nē, tādā virzienā sāku iet studiju laikā, pamazām saprotot, kas akadēmiskā vide vispār ir. Nebija tā, ka vienu rītu pamodos un teicu: „Tagad es iešu zinātnē.” Tas bija pakāpenisks process.
Nereti zinātnieki stereotipiski tiek medijos attēloti baltos halātos vai spectērpos un laboratorijās vai kādos mežonīgos apstākļos. Ja daudzi zinātni patiešām uztver šādi, tad nepateikts paliek, ka ir arī vēl daudzas citas daudzveidīgas ar pētniecību saistītas jomas, kas ir gan interesantas, gan sabiedriski nozīmīgas – un kas izpaužas pilnīgi citādi. Tiesa, pie interesantā nereti var tikt vien tad, kad ir pavadīts ilgs laiks bibliotēkās un citviet, vācot datus un apkopojot literatūru. Taču tāpat tas ir arī daudzās citās jomās. Arī mūziķis nevar labi nospēlēt koncertu, ja pirms tam nav apguvis repertuāru.
Taču tam, kā zinātne un pētniecība sabiedrībā tiek uztverta, ir liela nozīme. Mazi bērni visu laiku jautā: „Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?” – taču vienā brīdī viņi to pārstāj darīt. Izglītībai vajadzētu būt tādai, kas mudina, lai cilvēki mudina uzdot šos jautājumus – tad mums, iespējams, būtu krietni vairāk atvērtu prātu sabiedrībā. Nav tā, ka visiem ir jāizvēlas akadēmiska karjera – tas ir tikai viens veids, kā apmierināt interesi par apkārtējo pasauli un procesiem. Vēlme uz jaunradi un jautājumu uzdošanu ir būtiska ne jau tikai profesionāliem zinātniekiem.
Kā Jūs pievērsāties tieši komunikācijas zinātnei?
Kad sāku bakalaura studijas, mani interesēja žurnālistika, un komunikācijas studijas ir joma, kas līdztekus akadēmiskajai izglītībai piedāvā ceļu uz šo profesiju. Taču studijas augstskolā ir vērtīgas tieši ar to, ka tur studentiem iedod ne tikai zināšanas un prasmes par kādu atsevišķu profesionālās darbības jomu, bet vienlaikus parāda, ka eksistē arī vēl daudz plašāki ideju lauki, un praktiskā darbība ir tikai daļa no tās. Studijas man parādīja iespēju nevis tikai iegūt jau esošās zināšanas, bet arī darboties tajā līmenī, kurā no tā visa rodas kas jauns. Tieši tas mani piesaistīja.
Komunikācija pati par sevi ir daudzveidīga un elastīga joma. Bez komunikācijas sabiedrība nespēj darboties, un caur to var izzināt un attīstīt visdažādākās zinātņu jomas, kā jau to labi var redzēt arī no Mediju studiju un žurnālistikas programmas satura. Te ir žurnālistika, ētika, ekonomika, socioloģija, psiholoģija un citas nozares, kuras ir svarīgi pārzināt ne tikai žurnālistiem, bet arī daudziem citiem. Galu galā, vienā vai otrā veidā mediju darbība skar teju ikvienu sabiedrības dalībnieku. Komunikācijas studijas nozīmē lielu ideju un pieeju daudzveidību, kur katrs var atrast ko interesantu – tā ir iespēja iedziļināties sabiedrību ietekmējošos procesos.
Kādi būtu Jūsu ieteikumi jauniešiem, kas studē vai apsver pētnieka karjeru?
Mans ieteikums ir izmantot visu, ko studiju laiks sniedz, lai būvētu tiltus uz savas turpmākās dzīves iespējām. Studēt var dažādi. Var vienkārši dabūt atzīmes, kārtot eksāmenus un beigās saņemt diplomu, taču diploms viens pats ne vienmēr nozīmē arī labas zināšanas un prasmes. Izglītību nevar ieliet ar karoti mutē, tā studentam ir jāiegūst pašam. Tāpēc cilvēki, kas studē vienā un tajā pašā augstskolā, var to pabeigt ar visai atšķirīgu zināšanu līmeni. Studentam ir svarīgi saprast, ka šī ir iespēja un vienlaikus atbildība sevis paša priekšā – izmantot pēc iespējas vairāk no tā, ko studijas sniedz.
Cilvēkiem nereti šķiet, ka daudzas lietas viņi varēs izdarīt arī vēlāk – izlasīt noteiktas grāmatas, izzināt plašas jomas, kaut vai iesaistīties kādos izsapņotos piedzīvojumos. Taču, laikam pēc tam ejot, daudz kas no tā izrādās aizvien sarežģītāk paveicams; darbu un pienākumu kļūst vairāk, laika mazāk. Es zinu, ka arī studentiem apstākļi ir ļoti dažādi, taču ir iemesls, kāpēc studijām būtu tomēr jābūt studenta pamata darbam.
Kas, Jūsuprāt, ir nozīmīgākais zinātniskais sasniegums pasaulē?
No manis kā tiešsaistes komunikācijas pētnieka droši vien varētu sagaidīt, ka teikšu – internets. Tomēr internets jau neeksistē un neattīstās pats par sevi. Tas, kāds internets ir un ko ar to spējam izdarīt, ir cilvēku – gan zinātnieku un tehniķu, gan arī pašu lietotāju – darbības, izziņas rezultāts. Internets varēja veidoties arī ļoti atšķirīgs no tā, kā to saprotam pašlaik, un arī pašlaik populārākie interneta mediji ilustrē tikai dažas no mediju izpausmēm, kādas tehniski būtu iespējamas. Papildus tam, internets mums kā sabiedrībai neko daudz nedotu, ja mums nebūtu pieejami un saprotami citi iepriekšējo gadsimtu un gadu tūkstošu izgudrojumi, kā arī cilvēces vēstures gaitā uzkrātās zināšanas.
Līdz ar to ir grūti pasludināt kaut ko par pašu svarīgāko kādu vienu konkrētu izgudrojumu. Uguns ieguve, rakstība, Gūtenberga prese, tālrunis, masu mediji, internets – tie ir tikai daži, un savā starpā saistīti. Daudziem patīk domāt “revolūciju” kategorijās, piemēram, ka mūsdienu viedtālruņi vai sociālie mediji ir kaut ko radikāli mainījuši. Taču ne jau tehnoloģijas maina pasauli, bet gan cilvēki, kas izdomā, kā šīs tehnoloģijas izmantot savā labā. Taču cilvēki mainās krietni lēnāk nekā tehnoloģijas. Pateicoties tehnoloģijām, mēs varam runāt skaļāk, pateikt un pierakstīt vairāk un izplatīt tālāk, taču komunikācija ir un paliek tā komunikācija, neatkarīgi no tā, kādi rīki tiek izmantoti, un cilvēks ir tas pats cilvēks gan tad, kad lieto savu viedtālruni, gan tad, kad to noliek malā.
