Agita Līviņa ikdienā vada Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūtu, rūpējoties par tādām lietām kā dokumentu un projektu pieteikumu sagatavošana, pētījumu tematu izvēle, finansējuma piesaistīšana. Viņa norāda, ka pētnieciskajā institūtā cenšas atrast tēmas, kas būtu interesantas ne tikai pašiem, bet noderīgas arī augstskolai, uzņēmumiem, pašvaldībām un arī starptautiskā mērogā. Agita Līviņa arī pasniedz kursus Tūrisma un atpūtas studiju virziena studentiem.
Kādi ir Jūsu zinātniskie sasniegumi?
Man kopumā ir četras publikācijas ar līdzautoriem - tās ir kā nodaļas grāmatās, kas ir izdotas starptautiskās izdevniecībās, piemēram, Cabi un Routledge. To es redzu kā sasniegumu. Otrs ir Fulbraita (Fullbright) stipendija pētniecībai, kuru es saņēmu četriem mēnešiem - biju Bufalo universitātē. Tajā laikā ieguvu daudz jaunu kontaktu, un man pavērās arī plašāks redzējums uz daudzām lietām.
Kāpēc Jūs pievērsāties pētniecībai? Ar ko viss sākās?
Es pēc dabas esmu diezgan spītīga, ja es kaut ko nolemju, tad es to gribu arī īstenot. Viss aizsākās ar to, ka vēlējos pieteikties vakancei, kurai pēc visiem noteikumiem es atbildu, taču trūka izglītības ekonomikā. Man jau bija bakalaura grāds vides zinātnē un maģistra grāds ģeogrāfijā - tieši reģionālā attīstībā un plānošanā. Vakance, kuru vēlējos, deva stipru mudinājumu iegūt tai formāli nepieciešamo izglītību ekonomikā, tāpēc iestājos Latvijas Lauksaimniecības Universitātē doktorantūrā. Laikam pirmo reizi tik intensīvi un daudz mācījos iestājeksāmenam (smaida).Studējot ekonomiku, pētniecība jau ir neizbēgama.
Vai jau no bērnības vēlējāties būt pētniece?
Jāsaka, ka te varētu būt divi atskaites punkti – kad es biju pavisam maziņa, es gribēju kļūt par saldējuma pārdevēju, bet vidusskolas vecumā man bija sapnis strādāt Gaujas Nacionālajā parkā. Es nestrādāju Gaujas Nacionālajā parkā, bet šodien, no malas raugoties, var redzēt, ka tas, ko es daru pētniecībā, ir ļoti cieši saistīts ar Gaujas Nacionālo parku.
Kādi būtu Jūsu ieteikumi jauniešiem ceļā uz šo profesiju?
Pats galvenais ir būt zinātkāram un gribēt saprast, kāpēc viss notiek tā, kā notiek – saprast cēloņus, kas ietekmē katru procesu, meklēt kopsakarības, veidot tādu plašu kopskatu uz lietām. Jābūt arī vēlmei izzināt kaut ko jaunu, nevis atkārtot to veco, kas jau ir darīts. Tā ir ļoti liela brīvība – būt pētniekam.
Kas, Jūsuprāt, ir nozīmīgākais zinātniskais sasniegums pasaulē?
Ļoti grūts jautājums. Vienkārši sakot – cilvēka un tehnoloģiju līdzāspastāvēšana. Kaut ko vienu un konkrētu nebūtu viegli izvēlēties. Piemēram, vienmēr, kad lidoju uz kādu konferenci, man aizvien liekas neizprotami, kā tas ir iespējams, ka lidmašīna paceļas gaisā un tajā noturas.
